Bieži līdzās izskan: “Jaunie jau politikā neiet!” un “Jaunie no politikas nekā nejēdz!” Laikam jau abiem uzskatiem ir taisnība. Vispirms par otro. Latvija ir jauna valsts, politiķu dinastijas tikai veidojas, tēviem un mātēm seko dēli un meitas. Citur pasaulē, tāpat kā mediķu, aktieru dinastijas, ir arī politiķu. Jaunie mācās politiku, apgūst prasmes būt politiķiem un ne tikai, arī izglītojas, lai iegūtu plašu redzesloku. Diemžēl starp mūsu politiķiem ne viens vien šķiet beidzis deju kursus, apguvis notis baznīcas korī un tāpēc spēj runāt par visu. Protams, tā ir prasme. Kā tajā anekdotē par studentu, kurš bija iemācījies tikai par odu, bet eksāmenā bija jāstāsta par ziloni. Students atrada izeju un nokļuva līdz odam. Tāpat, skaidrojot par nozari, nereti gadās dzirdēt ministrus, kuri, lai par kādu ministrijas pakļautības nozari būtu runa, allaž atgriežas un skaidro no tās skatupunkta, kuru vienīgo pārzina.
Nezinu, vai, iekļūstot Saeimā, deputātiem ir kādas mācības, izņemot tās, kur parāda, kā nospiest pogu par vai pret. Bet vispārējam priekšstatam par lietu kārtību valstī, par to, kas par ko atbild, tomēr vajadzētu būt. Un te atkal nonākam pie izglītības. Uzskats, kāda sabiedrība, tāda Saeima, ir bīstams. Gan intelektuālā ziņā, gan šodien un rīt valstiskā. Ja deputātam var diezin kas diezin ko iestāstīt un viņš pilnām mutēm, ne pilnu muti, jo tas nav smuki, pasakas, ko tagad sauc par maldu ziņām, klāsta tālāk, tad par kādu sajēgu var runāt! Bet varbūt tā ir politiskā pārliecība? Tad gudram jābūt klausītājam.
Lai ietu politikā, jābūt pārliecinātam par to, ko dari. Un jāmāk paskaidrot, kāpēc. Pārliecības jaunajiem netrūkst. Ja ko nezina vai nesaprot, māk augstprātīgi pasmīnēt. Sak, nenolaidīšos līdz muļķu līmenim, līdz tiem, kuri nemāk neviena svešvārda un nesērfo globālajos ūdeņos. Lai kā tas nebūtu, politiķi māk uzklausīt un pēc tam nolikt jautātāju pie vietas.
Vai, redzot no malas politikas kultūru mūsu valstī, ļoti gribas būt kādā partijā? Redzamākās medijos ir tās, kuras biedri runās prot izteikties ar interesantiem salīdzinājumiem, atrod neatkārtojamus epitetus un vēl – iespējami indīgākiem zobiem iekož citiem. Sak, redz, kā pateicu! Pieklājīgs un labi audzināts cilvēks paklusēs. Un tā ir viņa kļūda, jo uzvarējis rējējs, kuram nav argumentu, skaitļu un faktu. Ja tā runā no Saeimas tribīnes, tad tas ir pareizi. Vai es arī tā gribu? Ja gribu, piebiedrojos, ja ne, labi jūtos savā alā.
Iesaistīties politikā ir liela izšķiršanās. Ja trāpi varas partijā, kādus gadus dzīvo kalna virsotnē, tad vari atrasties lejiņā, no kuras tikt augšā grūti. Un kurš tevi vairs atceras, kam esi vajadzīgs?! Bet saistība ar kādu partiju visu dzīvi vilksies līdzi.
Tās tādas pārdomas, kuras raisīja Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča tikšanās ar jauniešiem.
“Šodien mans uzdevums ir atbildēt uz jautājumu – vai jauniešiem ir vieta Latvijas politikā? Jā, ir! Paldies par uzmanību!” Valsts prezidents pagriezās un gāja prom, un tūlīt atgriezās. “Bet, ja nopietni, mēs visi dzīvojam politikā. Politika ir dzīves plāns. Gan kopienas un pašvaldības līmenī, gan valsts līmenī, gan starptautiskā līmenī. Galu galā – izvēle no rīta ēst vai neēst brokastis ir mūsu personīgā uztura politika. Politikā ir vieta visiem, kuri grib uzņemties atbildību par savu dzīvi. Par savu Latviju.”
Visefektīvākais veids, kā piedalīties politiskajos procesos, ir stāties partijās un citās nevalstiskajās organizācijās. Arī nepilngadīgie var pievienoties politiskām jaunatnes organizācijām. Kaut vai tāpēc, lai mācītos un izprastu, kas ir kas Latvijas politikā. Kaut vai tāpēc, lai nenāktos saukt “Atlaist Saeimu!”, stāvot pie Ministru kabineta. Un jums, jaunieši, ir viena ļoti laba īpašība, kas īpaši piemērota politiķa karjerai. Jūsu biezā āda un spīts. Ja jums ir vienalga, ko citi domā par jūsu mūzikas gaumi un frizūru, jūs tiksiet galā ar ķengām par izvēlēto hūdiju vai nepareizi saliktām rokām. Kaut arī skaidrs, ka jūsu iesaiste politikā būtu absolūti vēlama, redzam, ka jauniešu pārstāvniecība ir, kāda ir,” teica Valsts prezidents.
Viņš atgādināja, ka pirms vēlēšanām partijas atceras par saviem jauniešiem un izmanto tos pārsvarā dekoratīvos nolūkos. Jo kādam jau priekšvēlēšanu teltīs jāstāv un bukleti jādala. “Taču, kad pienāk laiks vēlēt partijas valdi, tad nereti par jauniešiem piemirst vai iedod vienu goda vietu. Kad pienāk laiks gatavot kandidātu sarakstus Saeimas, pašvaldības vai Eiropas Parlamenta vēlēšanām, jaunieši šajos sarakstos nokļūst kaut kur pa vidu, drīzāk uz beigu pusi. Jauniešus nereklamē. Kad jālemj, kurš ies aizstāvēt partijas viedokli publiskā diskusijā, tie allaž ir pieredzējušākie politiķi, nevis jaunieši.
Ko darīt, lai tā nebūtu? Kā panākt, lai jūs partijai būtu kas vairāk par bukletu dalītāju priekšvēlēšanu teltī? Cīnieties par savu vietu! Un jūs uztvers tik nopietni, cik nopietni jūs būsiet. Un te nav runa par uzvalku un Saeimas caurlaidi. Paudiet savu viedokli! Stāstiet, ko jūs sagaidāt no aktīvajiem politiķiem! Stāstiet, kādu nākotni jūs vēlaties! Jums ir vēl viena prasme, kas bieži nav lielajiem politiķiem. Prasme likt lietā sociālos tīklus. Izmantojiet to!” mudināja Valsts prezidents un uzsvēra, ka nevar pieaugt kā politiķi, nesperot pirmos ārēji drosmīgos, bet iekšēji nedrošos soļus.
Prezidentam neapšaubāmi ir taisnība, tikai diemžēl politiskā vide, konkurence gan katrā partijā, gan starp tām nav tāda, kurā gribētos uzturēties. Bet vispirms justies piederīgam, tad noderīgam. Vai jaunie to negrib? Tas emocionālā, ne politiski praktiskā līmenī jāsaprot partiju bosiem. Bet… vai viņi to vēlas.
Komentāri