Drustēnietes Vijas Ķīķeres mājās dzīvo rūķi. “Kā pirmie ieradās, pat nezinu. Man tie vienmēr ir patikuši un pa kādam bijis.Pirms gadiem divpadsmit viņi sāka ierasties aizvien vairāk,” ar smaidu stāsta Vija. Nu jau ir pāri par 200.Lai gan savulaik Vija teikusi,ka vairāk par diviem simtiem gan nekrās. “Sekcija pilna. Reizi mēnesī vismaz jāpārcilā, putekļi jānoslauka,” praktiski saka Vija. Kādi tik nav šie mazie cilvēciņi – priecīgi un dusmīgi, darbīgi, romantiski.”Katram rūķis citāds. Vienam tas ir domīgs, citam palaidnis. Arī katrai tautai rūķi ir atšķirīgi. Latviskie ir tādi dziļdomīgi. Rūķim pati svarīgākā ir cepure. Vienalga kāda, augstāka, zemāka,sakrokota, bet rūķiska. Ziemeļu tautu rūķiem ir redzamas garas ausis. Citām tās parasti paslēptas zem cepures un nevar zināt, kādas ir. Daži ražotāji rūķus gatavo ļoti līdzīgus Ziemassvētku vecīšiem, var vien minēt, vai tas tiešām ir rūķis. Cepure šķiet īstā, bet tērps vairāk piederas Ziemassvētku vecītim,” vērojumos dalās drustēniete. Laikam gan rūķi var izgatavot no jebkā.Vajag tikai ļaut vaļu fantāzijai. Suvenīru skulptūriņas ir no māla, fajansa, koka, plastmasas. Un cik dažādi ir mīksto rotaļlietu rūķi!Vijai ir arī rūķis no sāls. Tas atceļojis no Veļickas sāls raktuvēm Polijā.”Diemžēl arī rūķi pēdējos gados, lai gan pārstāv visdažādākās valstis, lielākoties dzimuši Ķīnā. Tā nu nopērku rūķi Spānijā, priecājos,bet tas ražots Ķīnā. Niansēs jau ir atšķirība,bet ļoti maza.Igauņiem ir no koka gatavoti ar uzrakstu “Estonia”,arī lietuviešiem,” stāsta Vija. Plašajā rūķu saimē izceļas Latvijā dzimušie rūķi ar čiekuru cepurēm. Mūsu mākslinieki, veidojot māla rūķus, tajos ieliek ļoti daudz cilvēcības. “Rūķi ir dažādi, bet nav ļauni,” pārliecināta rūķu saimniece. Vijai patīk ceļot, un no katra brauciena somā noteikti paslēpies arī kāds rūķis. “Ļoti daudzi rūķi ir uzdāvināti, daudzus esmu pirkusi. Izvēle ir ļoti liela. Vienu lielu rūķi iemainīju pret puzli. Tā tie krājas. Savā starpā sadzīvo labi,” saka Vija.Laikam jau, lai rūķis pārceltos uz dzīvi Drustos, tam ir jāprot iepatikties, jābūt īpašam un atšķirīgam. Pats dārgākais kolekcijā ir Disneja rūķis, tas pirkts Itālijā un maksājis desmit eiro.
Kolekcijā līdzās rotaļlietām, figūriņām ir arī praktiskas lietas, kas veidotas kā rūķi – krājkasītes, saldumtrauki, sālstrauki, svečturi, sveces, zvaniņi, arī kuloni. Rūķu bildes ir uz galdautiem, spilveniem, salvetēm. Par Vijas kolekciju vienmēr prieks bijis mazbērniem. Četras mazmeitas un divi mazdēli ļoti labprāt ar tiem spēlējušies. “Katram jājūt sevī bērns. Rūķi ir mana neizdzīvotā bērnība. Tolaik jau bija tikai lupatu lelles. Man bija gadi seši, kad dāvanā saņēmu pūkainu, melnu lāci.” Brīdi atmiņās kavējas Vija. Bet rūķi, gaidot Ziemassvētkus, devušies nelielā ceļojumā.Tie pārcēlušies uz Drustu kultūras nama mazo zāli. Tiem tur patīk, nāk cilvēki, smaida un ir priecīgi tik daudzus mazos puikas un meitenes, vecīšus un sieviņas ieraugot. Gan jau kādam arī gribēsies, lai mājās dzīvotu kāds nebēdnīgs, bet varbūt domīgs vai, gluži otrādi, smieklīgs rūķis. Sarmīte Feldmane
Komentāri