“Darot aizmirstas grūtības un sāpes,” ar smaidu sejā un prieku acīs saka cēsniece Zaiga Strazdiņa. Viņa ir pensionāre, kurai ik diena piepildīta tā, ka stunda dzen stundu. “Pret depresiju nav nekā labāka par darbu,” tik zināmo patiesību atgādina Zaiga. Viņai tie nav tikai vārdi. Nav tāda darba, kam Zaiga neķertos klāt. Nu un tad, ka nemāk. Visu var iemācīties. “Gājis visādi. Pati remontēju dzīvokli, veicu logu apdari. Lai būtu pārmaiņas, pārkārtoju istabu. Lai kas istabā mainītos, var taču kaut aizkarus pāršūt,” stāsta cēsniece un atceras, ka bijušas reizes, kad sēdējusi uz grīdas un raudājusi, jo iecerētais neiznācis. “Tagad jau stāstu kā kuriozu, bet toreiz smiekli nenāca. Gribēju atjaunot flīzes. Nopirku, veikalā izstāstīja par līmi, kā darīt. Sāku līmēt no augšas, tās slīdēja lejā, nekas neiznāca. Neienāca jau prātā puišiem veikalā pateikt, ka flīzes jālīmē no apakšas,” pastāsta Zaiga un piebilst: “Vai tad pensionārs daudz var atļauties? Bet nopirkt tapetes un krāsu taču var. Un pats izdarīt arī. Kāds ir prieks, kad izdodas. Lecu gaisā, esmu taču uzvarējusi savu nevarēšanu.” Reiz viņa vairākiem vīriem pēc kārtas lūgusi, lai sataisa sētu. Visi pateikuši, ka tur neko nevar izdarīt. Zaiga pati ķērās klāt un piecās stundās izdarīja. “Darbs, kustēšanās, darbošanās – tie mani uztur,” viņa klusi nosaka. Zaiga jau kopš jaunības ir invalīde. Pie sāpēm ikdienā pierast nevar, tās var vien aizmirst, nodarbinot domas ar ko citu, darot to, kas šķiet svarīgs. “Tieši tad, kad sāp, jādara,” Zaiga uzsver. No agra pavasara līdz sniegam dārzs pie Zaigas mājas ir ziedos. Lai puķes raisītu ziedus, tiem vajadzīgas rūpes un mīlestība, ko dod saimniece. Cik gan daudzi no viņas jubilejās saņēmuši krāsainus ar sirds siltumu veidotus puķu grozus! Zaigai patīk pārsteigt, sagādāt prieku tiem, kuri ir līdzās. “Nevajag būt slinkam, vajag kustēties,” to var saukt arī par cēsnieces moto. Ik rītu viņa sāk ar vingrošanu, lai aizdzītu gurdenumu, tad masāžas duša, noberšanās ar rupju dvieli, un spirgta var teikt labrīt saulei, kas arī tikko pamodusies. “Veselīgs uzturs nebūt nav kas ļoti dārgs,” pārliecināta Zaiga. Viņa ikdienā daudz dzer sulas, gatavo uzlējumus. “Tā dzīvē iznācis, ka vairākkārt esmu atsākusi staigāt. Galvenais, palīdzēt pašai sev, un te palīdz pašmasāža,” pārliecināta Zaiga. Viņa arī nūjo un pārliecinājusies, ka tā var uzlabot gaitu. Savulaik Zaiga lielus attālumus braukusi ar velosipēdu. “Diemžēl piedzēries šoferis mani notrieca. Nu jau atkal esmu kājās,” vien nosaka cēsniece. Var tikai pabrīnīties, kur Zaiga ņem spēku, enerģiju, kur viņā tāda uzņēmība un dzīvesprieks. Atbilde vienkārša – viņa citādi nevar, jo zina, pašai vien viss jāspēj. “Kad slikts garastāvoklis, vai nav spēka, paņemu akordeonu un uzspēlēju. Man patīk nopietnā mūzika. Draugi uzdāvinājuši daudzus diskus, klausos arī internetā. Ir reizes, kad gribas dzirdēt kaut ko enerģisku, citreiz mierīgāku. Protams, ne jau katru dienu,” atklāj Zaiga. Pret internetu viņai lietišķa attieksme. Tur var uzzināt jaunumus, paceļot pa pasauli, izlasīt kādu anekdoti. “Televīzijā seriālus neskatos. Brīnos par tiem, kuri seriālu laikā pat telefona klausuli neceļ. Seriālos sižeti atkārtojas, tie taču ir garlaicīgi,” domās dalās Zaiga, uzsverot, ka labāk palasa žurnālu vai grāmatu, nevis skatās televīzijas ekrānā. Zaiga dzied ansamblī “Kamenes”, šosezon atgriezusies korī “Ābele”. “Ir jau tādi, kuri uzskata, ka dziedāšana ir laika tērēšana. Bet tu taču izdziedi dvēseli. Gūsti enerģiju, dziesmu vārdi pastāsta ko skaistu. Uzstāšanās – tas ir saviļņojums un reizē arī disciplīna. Ir jāsapucējas vairāk nekā ikdienā. Arī tas prasa saņemšanos,” stāsta cēsniece un piebilst, ka labprāt apmeklē dažādus kultūras pasākumus. Allaž ar savu degsmi un vēlēšanos palīdzēt viņa ir gaidīta biedrībā “Harmonija”. Zaiga arī raksta dzeju. “Tas savam un citu priekam,” viņa atsmej un ar smaidu pastāsta, ka ar interesi piedalās dažādos konkursos un viņas dzejas rindas ne reizi vien novērtētas ar balvām. Zaigai uz galdiņa saliktas savdabīgas apsveikumu kartītes, galda kartes. “Redzat, apsveikuma kartītēm nemaz nav jābūt kantainām, tās var būt daudzstūri,” rāda un stāsta Zaiga, atzīstot, ka neko nav no kāda noskatījusi. Var taču no vecas kleitas auduma izgriezt skaistu puķi un uzlīmēt uz papīra. Noder arī spalvas, izgriezumi no žurnāliem, sausie ziedi. Svarīgi – saņēmējs ir pārsteigts un priecīgs. “Man patīk būt dabā. Savulaik ar riteni esmu izbraukājusi Vidzemi. Tagad, lai kāds ārā laiks, eju pastaigā pa Cēsīm. Un kā var nenofotografēt to skaistumu, kas ik dienu tiek dāvāts! Tikai jāskatās, un brīnums iekrīt acīs,” saka Zaiga un labprāt parāda fotogrāfijas, kurās izbrīnītas acis pretī ver pašas dārzā augušie ziedi, saulrietā spoguļojas Cēsu parki un dejo gulbji. “Laiks skrien ātri. Bet var ļoti daudz izdarīt. Protams, ja grib un nečīkst. Ja uz kādu niknu, aizvainojošu vārdu atbild ar smaidu. Nevajag sev sabojāt garastāvokli, sakot – kāds slikts laiks. Laiks kā laiks, nekas slikts taču tāpēc nenotiek,” savu dzīvošanas prasmi atklāj Zaiga Strazdiņa un klu-si iegrimdama pārdomās, nosaka: “Dzīvē jābūt sīkstam, pacietīgam, jāspēj paciest arī tas, kas nepatīk. Skaļi pateikts vārds var daudz ko nobremzēt.” Sarmīte Feldmane
Komentāri