Lieliskā bērnu vairāku grāmatu autore Inese Zandere ikdienā nav tik daudz aizņemta ar mazbērnu auklēšanu, dzejoļu un stāstu sacerēšanu viņiem un visiem pārējiem, kā ar dažādu autoru radīto grāmatu rediģēšanu un vēl uzņēmusies nebijušu darbu – libreta sacerēšanu latviešu oriģinālai operai. -Kas tā būs par operu?
-Pirms vairākiem gadiem ar komponistu Ēriku Ešenvaldu piedalījāmies operu oriģināllibretu konkursā. Ar idejas par sižeta pamatlīniju izveidošanu veiksmīgi tikām galā un konkursā par to dabūjām 2.vietu. Mūs godalgoja, solot, ka varbūt 2015.gadā operu arī iestudēs, bet tagad situācija mainījusies, mūsu ieceri operā grib īstenot jau 2013. gada rudenī,lai iestudējums sasauktos ar Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu. Tā tas noticis, lai gan opera nebūs nekāda priecīgā un tajā vispār nebūs runa par mūsu topošo Gaismas pili. Taču pasūtījums ir noticis, un mēs ar Ēriku, kurš šobrīd ir Kembridžas universitātes stipendiāts ar tiesībām brīvi radoši izpausties, intensīvi strādājam.
Ideja operas libretam man tapa tajā laikā, kad kopā ar vīru Ati Klimoviču bijām aizbraukuši uz Kosovu.Atis pildīja karsto pasaules punktu korespondenta darbu, braukāja pa valsti, veidojot sižetus, es dzīvoju viesnīcā, izmisīgi tulkoju pasūtījuma darbu – Loida Vēbera mūziklu – un reizē mēģināju rakstīt savu oriģināloperu. Es orientējos uz mitoloģisku drāmu ar darba pagaidu nosaukumu „Iemūrētie”. Runa ir par būvupuri un to, ka neko būtisku nevar uzcelt, šī darba paveikšanai kaut ko neziedojot. Tā ir plaša mitoloģiska tēma, kas atspoguļojusies dažādu tautu folklorā un leģendās tūkstoš veidos. Mūsu libretā būve, kas jāceļ un kurai jāupurē, ir bibliotēka.
-Radošs darbs pie paša tekstiem un citu sacerētu tekstu metodiska rediģēšana ir diezgan atšķirīgas nodarbes. Kāda esat kā redaktore? -Esmu strādājusi ar tekstiem, sākot no 1981. gada – ar grāmatām, žurnālu „Rīgas Laiks”, tagad ar bērnu grāmatām. Mans intelekts jau pārgājis fizioloģijā. Kad ieraugu jaunu, svešu tekstu, tūlīt pat jūtu, ja tur kaut kas var nebūt kārtībā.Tas nav tāpēc,ka es skaidri zinātu, kāpēc radies kļūdains fakts, vārds vai vietvārds. Manī ir tāds kā nemiers, sajūta, uztrenēta redaktora intuīcija.Tā man ļoti noderēja, strādājot pie Ata Klimoviča grāmatas „Personiskā Latvija” manuskripta rediģēšanas.Grāmatai veidojām arī personvārdu,tēmu, vietu nosaukumu rādītāju un, lai tas taptu, lai fakti būtu pārbaudīti un ticami, darbs pie noskaidrošanas un precizēšanas ļoti ievilkās. Es šī darba sardzē stāvēju kā Luters, kurš attiecīgajā vietā un brīdī stāv stingri, jo citādi nevar. Es biju nelokāma, jo zināju, ka grāmatu „Personiskā Latvija” lasīs un izmantos ne tikai interesenti, bet arī vēsturnieki un novadpētnieki, dzimtu pētnieki. Viņiem mūsu apkopotie dati dikti noderēs. -Viena no jūsu sarakstītajām grāmatām uz vāka ilustrēta ar ļoti vecu cilvēku seju tuvplāniem.Ko jūs ar to gribējāt pavēstīt?
-Veci cilvēki ir skaistāki par jauniem. Jaunie ir skaisti kā Dieva plāns, bet veco cilvēku sejās redzam,kā viņi ir spējuši Dieva plānu īstenot. Man arvien šķitis, ka bērni un veci cilvēki ir pašas interesantākās kategorijas. Mazajiem un vecajiem ir visvairāk ko runāt.
-Kādas sarunas jums kā vecmāmiņai un rakstniecei sagādājuši mazbērni? – Nākamajā dienā pēc 18. februāra referenduma ar 3,5 un 4,5 gadus veciem mazbērniem devāmies kaķīša raudzībās. Pieaugušo vidū, protams, izvērsās plašas sarunas, kurš ir vai nav, arī kāpēc ir vai nav gājis referendumā balsot. Viens no paziņām izrādījās dikti skeptisks – nekur neesot gājis, to pamatoja ar domu, ka no tās mūsu valsts nav nekādas jēgas. Un vispār viņš secināja, ka latvieši ir pļekas.Mazie līdz šim bija rotaļājušies, bet pēkšņi abi pieleca kājās un uz mūsu paziņu sāk kliegt: „Āri, tā nav, kā tu runā, latvieši nav pļekas!” Tāds pavērsiens visus pārsteidza, bet pamācošākais tikai sākās, jo viens mazais paziņoja, ka pļekas ir zviedri. Krišiņš bija vadījies pēc principa, ka kādam par tādiem galu galā ir jābūt. Mājās bērns to visu bija izstāstījis arī tētim, uz ko tas atbildējis, ka Karlsons un Brālītis ir zviedri. Būdams šo varoņu cienītājs, Krišiņš sacīto pārdomājis un paziņojis,ka pļekas ir krievi. Bet tad mazais uzzinājis, ka viņa iecienīto multenīti „Ezītis miglā” ir veidojuši krievi.Tā abi runātāji izgājuši lielu apli pa visām tautām, līdz beidzot Krišiņš ar zināmu nepatiku bija spiests atzīt, ka pļekas neizdosies atrast. Pasaule ir skaista tāpēc, ka daudzveidīga. – Ko jūs sakāt par klasikas grāmatām, kas skolās obligāti jālasa bērniem un pusaudžiem? Kā palīdzēt, ja latviešu klasika jauniešiem nešķiet interesanta? – Kopš presē izlasīju vaimanas, ka skolā aizvien jālasa „Sūnu ciema zēni”, kā tagadējā jaunatne tik garlaicīgu grāmatu lai izlasa, man saslējās mati – kā tā var runāt par interesanto grāmatu! Pēc tam sapratu, ka problēma ir leksikā, jo 19. gadsimta zemniecības leksika jaunajiem cilvēkiem ir sveša, tātad tekstos to grūti uztvert. No vecvārdiem spilgtākais piemērs ir olnīca. Paprasiet bērniem, kas ir olnīca,tad dzirdēsiet mūsdienu versiju saistībā ar sievietes organismu,bet ne par to olnīcu, kas bija labi zināma 19.gadsimta zemniekiem.Tāda nelaime ar vārdu nezināšanu piemīt daudziem klasikas darbiem, kas jālasa skolēniem.Grāmatas neskar to vidi, kurā ikdienā dzīvojam un kuru saprotam. Bet robežas vajag paplašināt ,un es aizdomājos, kā lai bērnus ievilina latviešu klasikas lasīšanā. Man ienāca prātā doma par pilnīgi jaunu bērnu literatūras žanru, proti, klasikas komentāriem. Tās varētu būt vienkārši vārdnīciņas ar komentāriem. Mācību grāmatas bieži vien jau šo lomu pilda. Bet tās ir uzrakstītas par sausu. Lielisks piemērs ir igauņiem, vienam viņu klasikas darbam sacerēti komentāri un tie bērniem pasniegti gandrīz kā bilžu grāmata. Nezināmie, nepazīstamie priekšmeti no 19. gadsimta skolas ir uzzīmēti un par tiem lasāms gandrīz kā atsevišķa grāmata. Ja no „Sūnu ciema zēniem” nesaprotamiem vārdiem varētu izveidot tādu mazu stāstu grāmatiņu, kur katrs no vārdiem izmantots atraktīvā, trīs, četru teikumu sižetā, stāstiņā, bet darbība notiek nevis tais laikos, bet šais laikos, tad bērnos atgrieztos interese. Ar to es gribu teikt, ka nevaram bērniem vienkārši pārmest nevēlēšanos lasīt gadsimtu senu literatūru. Mums jāpaiet šim procesam pretī. Mairita Kaņepe
Komentāri