Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Tvitersuns Odijs

Druva
13:42
05.10.2012
171
Odijs Tvitersuns

Pirmais dzīvnieks, ko cilvēks pieradināja, bija suns, un kopš tiem laikiem tas kļuvis par vienu no populārākajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē.

Kā labi zinām, suņi vēl pirms cilvēka pabija kosmosā. Protams, var teikt, ka viņus tur sūtīja kā izmēģinājuma dzīvniekus, bet, paraugoties no otras puses, varbūt vispirms sūtīja izlūkos gudrākos, lai pēc tam arī cilvēks varētu teikt – aiziet? Katrā ziņā suņiem ir īpaša nozīme cilvēku dzīvē, bet īpašiem suņiem vēl jo vairāk. Viens no šādiem suņiem ir Odijs. Tiem, kuri darbojas tviterī, šis vārds nav svešs, jo Odijs ir populārākais suns šajā sociālajā tīklā. Iespējams, viņš ir vienīgais suns, kuram ir savs tvitera profils un kurš samērā regulāri arī dalās savos vērojumos. Par Odija popularitāti liecina fakts, ka viņam ir vairāk nekā 3000 sekotāju, kas nav maz, piemēram, Nikolajam Puzikovam ir vien par dažiem simtiem vairāk. Jāteic, arī mani ceļi ir krustojušies ar Odiju, var teikt, esam kopā dažas reizes tusējuši, jo viņa saimnieks, tulks un sekretārs Verners (jo Odijam pašam grūti vēl tikt galā ar datora klaviatūru) ir cēsnieks, lai gan jau vairākus gadus dzīvo un strādā galvaspilsētā. Reizēm arī Odijs atbrauc uz šo pusi, lai iepazītu pasauli un tad dalītos savos prātojumos. Piemēram, pēc pēdējās ciemošanās Odijs tviterī atstāja ziņu: “Biju Cēsīs. Satiku lāci. Guliet mierīgi, lepnie Vidzemes kāmji un pūdeļi – es uzvarēju.” Te gan jāpaskaidro, ka stāsts nav par kādu no izbēgušajiem lāčiem, bet par samērā īsā laikā iznīcināto rotaļu lācīti. Šajā cīņā bija redzama īsta apņēmība un vēlme sevi apliecināt. Tas arī izdevās.

Kā un kāpēc sākās Odija uzvaras gājiens tviterī, vēsture klusē, bet kaut ko jau var nojaust starp vārdiem. Pirmais ieraksts datēts ar 2010.gada 31.decembri. Mēdz teikt, ka Vecgada naktī zirgi runājot, un ja to var zirgi, vai suns būtu sliktāks? Odija vārdu slūžas atsprāga vaļā, un sapratis šo iespēju, viņš vairs negribēja klusēt. Savā pirmajā tvītā Odijs raksta: “Saimnieks aizbrauca svinēt. Nepaskaidrojot. Man tas nepatīk. Tas slikti.” Saprotams iemesls sākt runāt, jo kuram gan gribas palikt vienam gadu mijā.

Kopš tā laika tapis vairāk nekā 430 ierakstu, un teikšu atklāti, tā ir lieliska lasāmviela. Jo ir jau viņam vērā ņemama pieredze. Šogad Odijam palika 11 gadu, kas, pārrēķinot cilvēka mūžā, varētu būt ap 60 gadu. Gluži pensija vēl nav, bet tomēr. Virtuālajai intervijai Odijs nepiekrita, iespējams, sava kautrīguma dēļ, bet varbūt vienkārši neatradu pareizo pie-eju. Pie sava profila viņš ierakstījis – beznosacījumu mīlestība cepumiņa vārdā. Laikam man nebija pareizie cepumi, bet patiesībā jau viņa ieraksti tviterī sniedz atbildes uz visiem jautājumiem un uzskatāmi parāda Odija dzīves uztveri, ko var nosaukt par itin filozofisku.

Daudzos ierakstos var nojaust viņa sāpi, jo saimnieks vairāk laika velta darbam, datoram, lai gan Odijs vēlētos šo laiku sev. Lūk, daži ieraksti: – Saimnieks pie datora. Skatās filmu par suni. Es guļu trīs soļu attālumā. Man blakus bumbiņa. Tas absurdi. – Mans ideālais plāns, ja man būtu Laika Mašīna: iesēžos, nokļūstu pagātnē, likvidēju datora izgudrotāju, atgriežos, mani izved ārā pačurāt. – Ak, dodiet, dodiet suņiem vētras spēku! (Nu, vismaz to spēju atslēgt datoriem

elektrību.) Tas būtu labi. Visiem. – Takša mērķtiecība ir nesalaužama, bet divām lietām es zaudēju vienmēr – datoram un ārdurvīm. Abas aprij Saimnieku uz neatdošanu. Vienmēr. Protams, gadās arī jaukāki brīži, un Odijs tvīto: – Svētdienas puse. Guļu lielajā gultā un graužu nagus. Man ļauj un neiebilst. Suņu vārdnīcā to tulkotu kā “kafijas pasniegšana gultā”. Kādreiz saimnieks paņem Odiju līdzi uz darbu: – Rīts birojā. Cilvēki smaida un pārliek rokassomiņas ar pusdienmaizītēm augstākos plauktos – esmu ieradies. – Pusdienu laiks. Biroja cilvēki, kuriem nav mājdzīvnieku, acu kontaktu nolasa skaidrāk: “Tas sunītis vispār ir ēdis?” Nav. Nekad. Drīkst te pasēdēt? Nevar noliegt, ka ēšana ir viena no baudām, kas raksturīga visiem. Paēst, labi paēst, patiesībā jau galvenais ir paēst. Arī Odijs nav izņēmums, un savās atziņās par šo jomu ir ļoti daiļrunīgs: – Ja redzi istabā krītošu bērnu ar vaniļas mērces bļodu rokās, tad zini – tas uz laimi. Biju ciemos. Bļoda bija liela. Gads sācies labi. – Telpa šovakar sadalīta horizontāli – tuvāk debesīm ēd čipsus. Tuvāk zemei sēžu es, lūdzot Čipsu dievam lietu. Pagaidām sauss. Turpinu lūgt. – Ja dienā no galda ir novilkts un izēsts maisiņš ar vafelēm, vakarā būs nepatikšanas. Šajā jautājumā esmu vienisprātis ar dietologiem. Odijam itin bieži nākas saskarties ar savas sugas pārstāvjiem, un ieraksti tviterī liecina par viņa atziņām: – Dzīvojot mājā ar diviem jaunākiem un spēcīgākiem suņiem, svarīgi nav, kurš uzvar kaujā, bet kurš naktī guļ saimnieku gultā. Es. Kara māksla. – Un tikai viens jautājums Radītājam pēc brīvdienām: par pūdeļiem es varu saprast – tā izpaužas humora izjūta, bet kādēļ tie dunduri? Kādēļ? Bet kā jau sākumā teicu, patiesībā Odijs ir īsts filozofs, par ko liecina ieraksti: -Pagalmā satrakojies vējš. Ja es palektos gaisā, kļūtu uz brīdi par kaiju. Tikai brūnāku un gudrāku. Un ar ausīm. – Latgalē ar suni nedrīkst iet Dieva dārzā. Es tagad gulēšu un mazliet padomāšu par siksniņām, kas tur cilvēku. – Manuprāt, cilvēki pārlieku romantizē to salīšanu siltā lietū. Viņiem romantika, man – tualete dušā. Bet nu jau vairs neko. Sēžu un žūstu. Jā, pēdējais ieraksts gan laikam vairāk ir praktiska, nevis filozofiska atziņa. Odija tvītus var lasīt kā atziņu grāmatu. Iesaku. Katrā ziņā, ja par tiem rakstītu rubrikā “Skatītājs vērtē”, varētu dot visaugstākos punktus. Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
138

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
631
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
246

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi