Pirmais dzīvnieks, ko cilvēks pieradināja, bija suns, un kopš tiem laikiem tas kļuvis par vienu no populārākajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē.
Kā labi zinām, suņi vēl pirms cilvēka pabija kosmosā. Protams, var teikt, ka viņus tur sūtīja kā izmēģinājuma dzīvniekus, bet, paraugoties no otras puses, varbūt vispirms sūtīja izlūkos gudrākos, lai pēc tam arī cilvēks varētu teikt – aiziet? Katrā ziņā suņiem ir īpaša nozīme cilvēku dzīvē, bet īpašiem suņiem vēl jo vairāk. Viens no šādiem suņiem ir Odijs. Tiem, kuri darbojas tviterī, šis vārds nav svešs, jo Odijs ir populārākais suns šajā sociālajā tīklā. Iespējams, viņš ir vienīgais suns, kuram ir savs tvitera profils un kurš samērā regulāri arī dalās savos vērojumos. Par Odija popularitāti liecina fakts, ka viņam ir vairāk nekā 3000 sekotāju, kas nav maz, piemēram, Nikolajam Puzikovam ir vien par dažiem simtiem vairāk. Jāteic, arī mani ceļi ir krustojušies ar Odiju, var teikt, esam kopā dažas reizes tusējuši, jo viņa saimnieks, tulks un sekretārs Verners (jo Odijam pašam grūti vēl tikt galā ar datora klaviatūru) ir cēsnieks, lai gan jau vairākus gadus dzīvo un strādā galvaspilsētā. Reizēm arī Odijs atbrauc uz šo pusi, lai iepazītu pasauli un tad dalītos savos prātojumos. Piemēram, pēc pēdējās ciemošanās Odijs tviterī atstāja ziņu: “Biju Cēsīs. Satiku lāci. Guliet mierīgi, lepnie Vidzemes kāmji un pūdeļi – es uzvarēju.” Te gan jāpaskaidro, ka stāsts nav par kādu no izbēgušajiem lāčiem, bet par samērā īsā laikā iznīcināto rotaļu lācīti. Šajā cīņā bija redzama īsta apņēmība un vēlme sevi apliecināt. Tas arī izdevās.
Kā un kāpēc sākās Odija uzvaras gājiens tviterī, vēsture klusē, bet kaut ko jau var nojaust starp vārdiem. Pirmais ieraksts datēts ar 2010.gada 31.decembri. Mēdz teikt, ka Vecgada naktī zirgi runājot, un ja to var zirgi, vai suns būtu sliktāks? Odija vārdu slūžas atsprāga vaļā, un sapratis šo iespēju, viņš vairs negribēja klusēt. Savā pirmajā tvītā Odijs raksta: “Saimnieks aizbrauca svinēt. Nepaskaidrojot. Man tas nepatīk. Tas slikti.” Saprotams iemesls sākt runāt, jo kuram gan gribas palikt vienam gadu mijā.
Kopš tā laika tapis vairāk nekā 430 ierakstu, un teikšu atklāti, tā ir lieliska lasāmviela. Jo ir jau viņam vērā ņemama pieredze. Šogad Odijam palika 11 gadu, kas, pārrēķinot cilvēka mūžā, varētu būt ap 60 gadu. Gluži pensija vēl nav, bet tomēr. Virtuālajai intervijai Odijs nepiekrita, iespējams, sava kautrīguma dēļ, bet varbūt vienkārši neatradu pareizo pie-eju. Pie sava profila viņš ierakstījis – beznosacījumu mīlestība cepumiņa vārdā. Laikam man nebija pareizie cepumi, bet patiesībā jau viņa ieraksti tviterī sniedz atbildes uz visiem jautājumiem un uzskatāmi parāda Odija dzīves uztveri, ko var nosaukt par itin filozofisku.
Daudzos ierakstos var nojaust viņa sāpi, jo saimnieks vairāk laika velta darbam, datoram, lai gan Odijs vēlētos šo laiku sev. Lūk, daži ieraksti: – Saimnieks pie datora. Skatās filmu par suni. Es guļu trīs soļu attālumā. Man blakus bumbiņa. Tas absurdi. – Mans ideālais plāns, ja man būtu Laika Mašīna: iesēžos, nokļūstu pagātnē, likvidēju datora izgudrotāju, atgriežos, mani izved ārā pačurāt. – Ak, dodiet, dodiet suņiem vētras spēku! (Nu, vismaz to spēju atslēgt datoriem
elektrību.) Tas būtu labi. Visiem. – Takša mērķtiecība ir nesalaužama, bet divām lietām es zaudēju vienmēr – datoram un ārdurvīm. Abas aprij Saimnieku uz neatdošanu. Vienmēr. Protams, gadās arī jaukāki brīži, un Odijs tvīto: – Svētdienas puse. Guļu lielajā gultā un graužu nagus. Man ļauj un neiebilst. Suņu vārdnīcā to tulkotu kā “kafijas pasniegšana gultā”. Kādreiz saimnieks paņem Odiju līdzi uz darbu: – Rīts birojā. Cilvēki smaida un pārliek rokassomiņas ar pusdienmaizītēm augstākos plauktos – esmu ieradies. – Pusdienu laiks. Biroja cilvēki, kuriem nav mājdzīvnieku, acu kontaktu nolasa skaidrāk: “Tas sunītis vispār ir ēdis?” Nav. Nekad. Drīkst te pasēdēt? Nevar noliegt, ka ēšana ir viena no baudām, kas raksturīga visiem. Paēst, labi paēst, patiesībā jau galvenais ir paēst. Arī Odijs nav izņēmums, un savās atziņās par šo jomu ir ļoti daiļrunīgs: – Ja redzi istabā krītošu bērnu ar vaniļas mērces bļodu rokās, tad zini – tas uz laimi. Biju ciemos. Bļoda bija liela. Gads sācies labi. – Telpa šovakar sadalīta horizontāli – tuvāk debesīm ēd čipsus. Tuvāk zemei sēžu es, lūdzot Čipsu dievam lietu. Pagaidām sauss. Turpinu lūgt. – Ja dienā no galda ir novilkts un izēsts maisiņš ar vafelēm, vakarā būs nepatikšanas. Šajā jautājumā esmu vienisprātis ar dietologiem. Odijam itin bieži nākas saskarties ar savas sugas pārstāvjiem, un ieraksti tviterī liecina par viņa atziņām: – Dzīvojot mājā ar diviem jaunākiem un spēcīgākiem suņiem, svarīgi nav, kurš uzvar kaujā, bet kurš naktī guļ saimnieku gultā. Es. Kara māksla. – Un tikai viens jautājums Radītājam pēc brīvdienām: par pūdeļiem es varu saprast – tā izpaužas humora izjūta, bet kādēļ tie dunduri? Kādēļ? Bet kā jau sākumā teicu, patiesībā Odijs ir īsts filozofs, par ko liecina ieraksti: -Pagalmā satrakojies vējš. Ja es palektos gaisā, kļūtu uz brīdi par kaiju. Tikai brūnāku un gudrāku. Un ar ausīm. – Latgalē ar suni nedrīkst iet Dieva dārzā. Es tagad gulēšu un mazliet padomāšu par siksniņām, kas tur cilvēku. – Manuprāt, cilvēki pārlieku romantizē to salīšanu siltā lietū. Viņiem romantika, man – tualete dušā. Bet nu jau vairs neko. Sēžu un žūstu. Jā, pēdējais ieraksts gan laikam vairāk ir praktiska, nevis filozofiska atziņa. Odija tvītus var lasīt kā atziņu grāmatu. Iesaku. Katrā ziņā, ja par tiem rakstītu rubrikā “Skatītājs vērtē”, varētu dot visaugstākos punktus. Jānis Gabrāns
Komentāri