Nedaudz tālāk no Veselavas muižas ir mājas “Strauti”, kur sastopam Juri Koļcovu. Par spīti nakts maiņā gūtajam nogurumam, vīrietis neatsaka padalīties savā pieredzē un pārdomās par dzīvi Veselavā.
Viņš strādā keramisko būvmateriālu ražotnē “Lode” tieši pie ķieģeļu veidošanas un teic, ka izbraukāt uz darbu Liepas pagastā neesot grūti. Tikai visaukstākajās dienās bijis sarežģīti, jo ar dīzeļdegvielu darbināmais auto atrodas ārā un līdz ar to nav bijis iedarbināms.
Kādu neilgu mirkli Juris gan apsvēris iespēju meklēt laimi aiz robežām, kā patlaban daudzi no paziņām to izdarījuši, tomēr dzīves ceļi iegrozījušies citādāk, un patlaban vīrietim vairs neesot šādi plāni.
Bijušo dzirnavu ēka, kurā savulaik ievākušies Jura vecvecāki, patlaban piederot viņa māsai. Aizrunājoties par šo veco māju, kura pēc vecvecāku aiziešanas vairākus gadus bija palikusi tukša, atklājas Jura talants un aizraušanās. Visnotaļ ātri kārtībā dzīvošanai izdevies savest vienu pusi ēkas – pats nomainījis logus, labojis krāsni un no jauna uzmūrējis plītiņu virtuvē. Apliecinādams tipisku latvisko pieticību, Juris uzreiz norāda uz savām mūrēšanas kļūdām, taču vienlaikus atzīst: “Patīk man tās lietas.”
Otrā ēkas pusē, kas patlaban tiek izmantota kā noliktava, kādreiz bijusi tieši dzirnavu darbības vieta. Šajā pusē vēl tikpat kā nekas nav darīts, taču darbīgam cilvēkam uzreiz ir redzējums, ko un kā vajadzētu darīt, lai iekārtotu arī šo mājas daļu.
Juris iepriekš ir dzīvojis citur, taču ģimenes apstākļi un, šķiet, arī iespējas darboties ar sirdij tuvu lietu viņu visai nesen ir atvedušas uz Veselavu. Bērnības atmiņas gan vīrietim ir par šo pusi, un arī tagad viņš nejūtoties šeit svešs. Tāpat arī Jura māsa, kaut pilsētas darba un intensīvās dzīves pārņemta, laiku pa laikam novērtējot iespēju uz mirkli izrauties un padzīvot lauku mierā. “Vasarā te ir pavisam labi,” piebilst “jauniņais” veselavietis.
Komentāri