Amatas novada dome rudenī pieņēma lēmumu slēgt līgumu ar SIA “Veselības un sociālo pakalpojumu centrs “Beverīna”” par sociālo pakalpojumu nodrošināšanu ēkas 1. stāvā, kur kādreiz darbojās Sērmūkšu pamatskola. Sociālā aprūpes centra “Sērmūkši” vadītāja Evija Jēkabsone, balstoties uz pieredzi, intuīciju un vēlmi palīdzēt, izveidojusi vietu, kur tagad pieejami sociālie pakalpojumi.
– Kā jums radās interese par darbu sociālajā jomā?
– Pirms trīs gadiem dzimtajā pusē, Beverīnas novadā, nodibināju biedrību “Labāka rītdiena”, jo gribēju strādāt ar jauniešiem, kuriem ir dažādas atkarības. Paralēli nodarbojos ar labdarību, vadīju dienas centru ar radošajām darbnīcām. Ideja par sociālās aprūpes pakalpojumu vietu man bija, bet tam neķēros vēl klāt. Apsekojot vecos, vientuļos cilvēkus, redzēju, cik šis pakalpojums ir nepieciešams! Vecajiem vajadzīga uzmanība, rūpes, bet radinieki ne vienmēr spēj to sniegt pietiekamā daudzumā. Tā sāku interesēties, meklēju telpas, līdz nonācu Amatas novada Sērmūkšos. Tagad esmu mainījusi arī dzīvesvietu un no sava dzimtā novada pārcēlusies dzīvot uz Ieriķiem.
– Kādus pakalpojumus sociālās aprūpes centrā nodrošināt?
– Esam izveidojuši pansionātu, un drīzumā te būs pieejams arī atelpas brīža pakalpojums. Uzņemsim bērnus no trīs līdz 18 gadu vecumam, kuriem ir funkcionāla vai garīga rakstura traucējumi. Pakalpojumu vecāki varēs izmantot vairākkārt – līdz 30 diennaktīm gadā. Pakalpojums ļoti nepieciešams, jo ļauj vecākiem, kuriem ikdiena ir rūpju pilna, kādu brīdi veltīt laiku pašiem sev. Šo pakalpojumu vecāki pamazām sāk pieņemt, viņiem nav viegli bērnu atvest pie svešiniekiem un uz kādu laiku tur atstāt, tādēļ aicinām pirms tam atbraukt, iepazīties, paskatīties, kas un kā pie mums notiek. Trešais pakalpojums, kuru vēl plānojam, būs īslaicīgās uzturēšanās mītnes nodrošināšana. Šo pakalpojumu varēs izmantot jebkurš, kurš nonācis krīzes situācijā.
– Ar labdarību vairs nenodarbojaties?
-Tagad visas domas pie centra, lai mēs spētu nodrošināt tik nepieciešamos dažādos sociālos pakalpojumus. Ar labdarību nodarbojos mazāk. Protams, dzirdot palīgā saucienus, neatsaku, savu iespēju robežās palīdzu. Diemžēl labdarība cilvēku izpratnē sāk kļūt par tādu kā normu. Dažkārt šķiet, ka kaut ko lūgt ir vieglāk, nekā meklēt, kā nepieciešamo sagādāt pašiem. Nesaprotu, kāpēc mammas lūdz pamperus divus vai trīs gadus vecajiem bērniņiem, ja šajā vecumā bērnam jāapgūst podiņmācība. Tāpat mammas, kurām bērni jau var ēst papildu ēdienu, mēdz lūgt mākslīgos piena maisījumus un neaizdomājas, ka putru var izvārīt pašas.
– Kur jūs meklējat iedvesmu tam, lai piedāvātie pakalpojumi būtu kvalitatīvi?
– Piemēram, atelpas brīža pakalpojumam, kas jauns mums visiem, idejas smeļos pie darbiniekiem citās pašvaldībās, kur šādu pakalpojumu nodrošina vai plāno. Esmu bijusi vairākos Latvijas pansionātos. Braucu, lai saprastu, kam vajadzētu būt arī šeit, Sērmūkšos, un no kā sociālās aprūpes darbā mums jāizvairās. Pieredzes apmaiņa ir ļoti būtiska, bet paļaujos arī uz savām izjūtām. Mans galvenais priekšnosacījums ir – lai klients ir apmierināts.
Jāatzīst, ka pie mums, Sērmūkšos, ir dažādas priekšrocības. Nodrošinām 34 gultasvietas, kas aprūpes centram nav pārāk daudz. Līdz ar to katram klientam spējam nodrošināt individuālu pieeju. Šajā vietā ir skaista daba. Pie mums klientiem ir iespēja regulāri doties ārā, ir pietiekami liela teritorija. Lielai daļai senioru ļoti patīk darīt dārza darbiņus, tādēļ sociālā centra tuvumā paši iekopsim dārziņu.
– Kurās sociālajās jomās šobrīd Latvijā ir vislielākās problēmas?
– Šī Latvijā ir sfēra, kurā vēl ir, kur augt un attīstīties. Ir prieks, ka valstiskā līmenī tagad ierauga un ceļ gaismā sociālās jomas dažādās problēmas, par tām runā, tām tiek meklēti risinājumi. Man gribētos, lai valsts vairāk uzmanību pievērš jautājumiem par pabalstiem. Taču visas problēmas ar pabalstu sakārtošanu arī netiks atrisinātas. Cilvēkiem nepieciešama, viņiem jāpiedāvā arī cita veida palīdzība – viņi ir jāmudina socializēties un iesaistīties darba tirgū. Ir jāpiedāvā dažādas programmas.
– Vai aprūpes centri kļūst arvien pieprasītāki?
– Latvijā pieprasījums pēc aprūpes centru pakalpojumiem veido garas rindas. Sabiedrība noveco. Vecāki kļūst veci, bet viņu bērni strādā vairākos darbos, lai spētu nodrošināt savas vajadzības, apmaksātu rēķinus. Bērni dažkārt nevar atļauties nemitīgi būt blakus saviem vecākiem, lai par viņiem ikdienā parūpētos. Es uzskatu, ka katram ir jādzīvo sava dzīve. Ja agrāk vārds “pansionāts” sabiedrībā izklausījās pēc lamu vārda, tad tagad pansionāti kļūst arvien modernāki. Tiek daudz strādāts pie šī pakalpojuma attīstīšanas. Arvien vairāk domā par klientu labsajūtu. Citādāk nevar, jādara viss iespējamais, lai cilvēki, kas dzīvo aprūpes iestādēs, nezaudētu dzīvesprieku.
– Kur šo dzīvesprieku rodat pati, ikdienā dzirdot visdažādākos dzīvesstāstus?
– Agrāk visu uzņēmu caur sevi. Tagad tā vairs nav. Liels paldies jāsaka manam vīram, kurš vienmēr atbalsta, ir man blakus, vienmēr aprunājas. Esmu cilvēks, kurš darbu dara pamatīgi, ne virspusēji. Man patīk turēt roku uz pulsa. Ne tāpēc, ka saviem darbiniekiem neuzticētos, tas vienkārši tā ir. Bija laiks, kad biežāk atrados darbā nekā mājās, tādēļ svarīgi, lai mājās gaida cilvēks, kurš mani saprot un atbalsta. Protams, mans darbs nav viegls, par savu labsajūtu aizmirst nedrīkst. Es daudz lasu grāmatas, man patīk doties pastaigāties svaigā gaisā. Tomēr nekāda hobija man nav, jo tas, ar ko nodarbojos, man ļoti patīk.
– Ko esat novērojusi – radinieki tuvos cilvēkus bieži nāk apciemot?
– Kā jau katrā ģimenē. Tas ir ļoti individuāli. Mums ar visiem klientu tuviniekiem ir labs kontakts. Protams, sākumā radi brauc ciemos biežāk, vēlāk – retāk. Bet tas ir pavisam normāli. Pat ja regulāri nevar atbraukt, radi bieži mums zvana, interesējoties, kā tuviniekam iet, kā viņi jūtas.
– Kādas bijušas lielākās grūtības, strādājot pie sociālo pakalpojumu centra atvēršanas Sērmūkšos?
– Protams, par finansiālajiem jautājumiem ļoti daudz jādomā neatkarīgi no tā, vai mums ir pieci klienti vai 30. Mums jānodrošina maiņu darbs personālam. Grūtības rada arī telpu iekārtošana, jo tas nav lēti, bet ir lietas, bez kurām nevaram iztikt. Tādēļ priecājamies par labajiem cilvēkiem, kuri mums palīdzējuši ar mēbelēm, gultasveļu un citām sadzīviskām lietām.
– Kā sokas ar klientu piesaistīšanu?
– Šobrīd pansionāta pakalpojumus izmato 12 cilvēki, arī no Ogres un Jēkabpils. Cilvēki paši izrāda interesi – piezvana, atbrauc ciemos. Esam tikai simts kilometrus no Rīgas! Daži baidās, ka neatrodamies pilsētā, citi tieši to novērtē – daba visapkārt, svaigs gaiss.
– Kas ir galvenais, lai izveidotais pansionāts veiksmīgi pildītu savu funkciju?
– Pats galvenais – uz darbu nedrīkstam nākt tikai ķeksīša pēc. Šis nav viegls darbs, tādēļ tam, kurš vēlas strādāt, darbs jādara no sirds, jo klienti ļoti jūt, ar kādu attieksmi strādājam.
-Kā motivējat savus darbiniekus?
– Darbiniekiem pret klientiem jāattiecas tā, kā gribētu, lai attiecas pret pašiem, bet klienti ir dažādi, ne visi spēj par sevi parūpēties. Ir pansionāti, kuros neuzņem klientus ar demenci, bet mēs ņemam. Ja kādam no aprūpētājiem darbs paliek par grūtu, tad to turpināt nedrīkst. Cilvēki mums uztic pašu dārgāko – savus tuviniekus, mēs par viņiem esam atbildīgi. Tādēļ arī ikdienas pienākumi darbiniekiem jāveic ļoti rūpīgi.
Komentāri