“Kad biju maza, vecmāmiņa mums priekšā lasīja Bībeles stāstus bērniem,” stāsta Skujenes ev. lut. draudzes
locekle Valentīna Ozoliņa.
1949. gadā Valentīna, būdama bērns, kopā ar ģimeni no Sibīrijas atgriezās Latvijā un dzīvoja Ķegumā. Arī viņas ģimenē bieži teikts, ka Dievs ir visur un visu redz. “Kad man vēl nebija 15 gadi, es aizgāju uz Rīgu, lai mācītos tehnikumā. Pēc tam strādāju aukstā noliktavā, pavadīju stundas drebinoties, bet ticība Dievam ļāva izturēt. Kad pašai izveidojās sava ģimene, baznīcēna dzīve palika novārtā. Dievkalpojumus neapmeklēju, nevienai draudzei īsti nepiederēju, bet baznīcās gāju visās pēc kārtas, ja vien man kā tūristam kāda patrāpījās ceļā,” saka Valentīna.
Dzīve Valentīnu aizveda uz Ogri, vēlāk viņa ar ģimeni pārcēlās uz Skujeni un, dzīvojot tuvu baznīcai, regulāri sāka apmeklēt dievkalpojumus. Valentīna saka, ka Dievs uzklausa viņas lūgšanas un vienmēr notiek tā, kā viņa nodomājusi: “Dievs, Tas Kungs, mani visu mūžu sargājis. Jaunībā man bija labi kursa biedri, labvēlīgi skolotāji, viss, ko darīju, vedās.”
Vislielāko Dieva brīnumu Valentīna piedzīvoja, kad viņas meitiņa, kurai tobrīd bija gads un trīs mēneši, turpat mammas acu priekšā aizrijās ar vaska krītiņu: “Stāvēju ar savu mammu, abas vēl apbrīnojām, cik skaisti mani bērni zīmē, kad pēkšņi jaunākais bērns – hops! – iemeta krītiņu mutē. Lielumu mēs izpurinājām no mutes, bet kaut kāds mazs kriksis nokļuva bronhos. Ārsti neko nevarēja konstatēt, rentgens neko neuzrādīja. Gribēju ņemt bērnu un vest uz Maskavu pie gudrākiem dakteriem, jo viņa pārstāja ēst, parādījās citas problēmas. Kā par brīnumu, augstas klases profesionāļi, izcili ārsti no Maskavas viesojās Bērnu klīnikā. Ārste bija sabijusies un pieaicināja ķirurgu, kurš uzreiz saprata, kas par lietu, veica operāciju un pēdējā brīdī izglāba bērnu. Tagad viņa man braša meitene, pašai divi bērni un viss ir kārtībā. Nu kā lai netic Dieva brīnumam!”
Dievam esot dažādi paņēmieni, kurus viņš izmanto, lai runātu ar cilvēku. Vispirms jau Dievs runā caur Bībeli, bet dažiem vieglāk noticēt eņģelim, kurš nācis no debesīm, nekā tam, kas rakstīts Bībelē. Valentīna saka, ka viņu vīzijās apciemojusi Jaunava Marija: “Nu, man šķiet, ka tā varēja būt tikai viņa. Divas reizes mūžā mani ļoti nepatiesi apvainoja tajā, ko nebiju darījusi. Aiz pārdzīvojumiem ļoti raudāju, kamēr iemigu. Spilgti atceros, ka pamostoties biju saspringta un pāridarījumu vēl nevarēju ne piedot, ne izmest no prāta. Krūtīs bija smagums. Pēkšņi acu priekšā tuvojās ārkārtīgi skaista sieviete. Kurš cits, ja ne Marija! Viņa lēnām, pavisam lēnītēm tuvojās. Gribēdama viņu tā kārtīgi saskatīt, es liecos viņai tuvāk. Tajā brīdī viņa sāka lēnām attālināties, līdz pazuda pavisam. Līdz ar viņu pazuda visa mana grūtsirdība, es ieguvu neaprakstāmu mieru. Tā manā mūžā bijis divas reizes.”
Valentīna atzīst, ka visvairāk nomierina apziņa, ka tur – augšā – tu esi kādam svarīgs, ka par tevi domā un sargā.
Komentāri