Kurš gan var noliegt! Protams, tie ir pūkaini, skaistiem kažociņiem, garām austiņām un apaļām actiņām. Es domāju trušus, kas, jāatzīst, ir diezgan gardi arī sautējumā. Pārgaujas novada “Gribuļu” saimnieks Armands Vīns ir pieredzējis truškopis, taču tagad no kādreiz 300 dzīvnieku lielā ganāmpulka atstājis vien dažus desmitus pašu patēriņam.
Armands cenšas atminēties, kā un kāpēc sācis audzēt trušus, bet beigās secina, ka truši gan viņa vecāku, gan vecvecāku saimniecībās bijuši vienmēr, tāpēc to audzēšana šķitusi pašsaprotama darīšana, turklāt atšķīrusies no tā, ko dara kaimiņi, brīva niša, tā teikt. Iemēģinājis roku truškopībā, viņš tagad atzīst, ka audzēt trušus nav ne viegli, ne lēti, kā tas varētu šķist teorētiķim, kas ar pirkstu brauc pa trušu audzēšanas rokasgrāmatām.
Izaudzēt dažus trušus savām vajadzībām ir pa spēkam vai katram, bet, sākot ar 100 dzīvnieku ganāmpulku, jāsāk plānot, kā procesus automatizēt, un te bez papildu līdzekļiem neiztikt. “Kaut gan darbu atvieglo automatizētie procesi – dzirdīšana, barības padeve un citi-, pie trušiem jāiet regulāri, ganāmpulks ir jāapseko un sava roka jāpieliek,” saka Armands.
Trušu gremošanas sistēma ir ļoti jūtīga, lielāko daļu no biežāk sastopamajām veselības un pat uzvedības problēmām var novērst ar pareizu barošanu. Truša ēdienkartē ir siens, dārzeņi un zaļumi, sausā barība, kārumi, turklāt dzeramajam ūdenim jābūt pieejamam vienmēr: “Tāpat tiem jādod spēkbarība. Svaiga zāle pat nav ieteicama, jo tajā var būt dažādi slimību izraisītāji. Trušu ēdienkarte un maltīšu biežums ir arī izvirzītā mērķa jautājums. Skaidri jāsaprot, vai trušus audzē pašpatēriņam vai biznesam – gaļai, vilnai, ādiņām vai vaislai -, no tā tad arī izriet, ko un cik bieži garausim jāēd.”
Lai gan ganāmpulku paplašināt nav sarežģīti, ikvienam pirms šīs nodarbes uzsākšanas jāsaprot, kur produkciju realizēs: “300 trušu šķiet daudz, bet īstenībā tas tāds neliels bariņš vien ir, ar tik lielu produkciju nevienu tirgotāju neiekārdināsi. Lai iesprauktos tirgū, jābūt vai nu labiem kontaktiem ar tirgotājiem, vai jāsadarbojas ar vēl kādu trušu audzētavu. Veikalniekus interesē regulāra piegāde, tāpēc jādomā, kā to nodrošināt. Ja piedāvājums būs tikai reizi četros piecos mēnešos, tad nekas vairāk par kapeikām nesanāks.”
Apņēmība ir, pieņemsim, ka tirgu esam izpētījuši, atliek pievērsties būriem, taču arī te var apjukt: “Pāris trušiem derēs koka būris ar krampīti, kā bieži manīts bērnībā, taču ir arī režģu būri. Katrai šķirnei vajadzīgs cita veida būris, jo, kas vienai sugai der, citai ne. Tāpat atšķiras būri vaislas un nobarojamajiem trušiem. Var arī apsvērt domu par aploku, kurā dzīvo līdz pat 20 trušiem, bet jāpielūko, lai visi ir vienāda vecuma, citādi vecākie jaunuļiem darīs pāri. Tikko būs par šauru, garauši plēsīsies, saskādēs viens otru, būs jāārstē, un atkal izmaksas.”
Trušus esot ieteicams pirkt saimniecībā, nevis, teiksim, tirgū, jo tad var redzēt, kādi ir bijuši dzīvnieka turēšanas apstākļi. “Ja saimniecība audzē tīršķirnes trušus, būs vesta uzskaite, viss smalki pierakstīts un atbilstoši prasībām novērtēts. Šīs saimniecības parasti ir reģistrējušās šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijā, un tad jau pavisam droši. Ja pirks no nepazīstama saimnieka ar piegādi mājās, var izrādīties, ka nopērk “kaķi maisā”,” brīdina Armands.
Saimnieks skaidro, ka trusis ir gaužām neizturīgs pret dažādām kaitēm, tātad tas obligāti jāvakcinē. “Vakcinācija ir nepieciešama, lai pasargātu trusi no divām ļoti bīstamām slimībām: miksomatozes un hemorāģiskās vīrusu slimības. Latvijā ir pieejama vienotā vakcīna, kas pasargā no abām slimībām. Trusi jāvakcinē desmit nedēļu vecumā. Ņemot vērā slimības sezonālo raksturu, dzīvnieki jāvakcinē laikus, jo pavasara sākumā mostas kukaiņi, kas pārnēsā slimību. Lai nodrošinātu pilnīgi drošu aizsardzību, vakcinēšanu iesaka atkārtot ik pēc pusgada. Pastāv iespēja, ka vakcinēts trusis tomēr saslims, bet tad to var izārstēt. Nevakcinētiem trušiem abas slimības nav ārstējamas,” sarunā uzsver straupietis Armands Vīns.
Tātad, kas no malas izskatās balts un pūkains, īstenībā var būt kaprīzs un dārgs. Protams, katrs var izmēģināt truškopību, atrast savu šķirni un metodes, taču būtiski aptvert, ka izmaksas būs uz katra soļa – par būriem, barību, pašiem trušiem un vakcīnām, reģistrāciju un kautuvi. Bet, ja izdosies atrast to “zelta āderi”, kurā komerciāla trušu audzēšana kaut nelielos apjomos atmaksājas, Latvijā būs par vienu veiksmes stāstu vairāk.
Komentāri