Režisors un aktieris Valdis Lūriņš šopavasar Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, 4. maiju, pavadīja kopā ar cēsniekiem. Viņš bija tas, kurš kopā ar Cēsu teātra un koru dalībniekiem klāja svētku galdus un sēdās pie tiem, lai svinētu dzīvi, kā latvieši to prot.
Ko jūs paņēmāt līdzi no šīs maija dienas Cēsīs?
– Man ir liels prieks, ka atjaunojies tradīcijām bagātais Cēsu teātris. Protams, slava tam jāizkaro no jauna. Tas notiek, lielā mērā pateicoties Edītei Siļķēnai, kura no Gulbenes puses pārnākusi uz Cēsīm. Teātra kolektīvs tagad ir tik milzīgs, ka režisorei jāprot neatstumt nevienu cilvēku. Taču jūtu, kāds potenciāli ir šis spēks, un tas var piedalīties dažādās norisēs, piemēram, kā tas bija Baltā galdauta svētkos.
– Kā vērtējat režiju šim tradicionālajam notikumam – svinēt valsts neatkarības atgūšanu, ko piedzīvojām 1990. gada 4. maijā?
– Man patika režija. Mēs visi – aktieri uz skatuves un skatītāji zālē – sēdāmies pie vēsturiski nosacīta galda, pie kura sēdējušas iepriekšējās paaudzes. Zāles atsaucība bija tāda, ka uz skatuves man bija sajūta – ar skatītājiem esam kā viens. Tādi brīži ir ļoti reti.
-Vai jūs 4. maijā, esot teicēja lomā, bijāt pārsteigts par kādu Cēsu vairāk nekā 800 gadu senās vēstures faktiem?
– Biju! Man bija jaunums muižnieku Zīversu lielais ieguldījums Cēsīs. Biju par viņiem dzirdējis, bet nezināju, ka Zīversa kundze bijusi visdāsnākā ziedotāja luterāņu baznīcas būvniecībai. Šis sarīkojums Cēsīs tagad man būs kā jaunu zināšanu bagāža.
– Astoņi gadsimti Cēsu vēsturē. Vai jums bija vēlme todien kļūt par cēsnieku pie kāda galda, kas iemiesoja gadsimtus, un piesēst arī pašam?
– Eksotikas pēc gribēju sēst pie padomju laiku galda un arī piesēdos. Man galda biedri šķita simpātiski, arī tā klājums, piemēram, tā sauktās Veras Muhinas glāzes, no kurām tika dzerts kas stiprāks, jo kanniņā, kā spriedu, varēja būt gan alus, gan arī cits dzēriens, ieskaitot kandžu. Tas laiks katram, kas to piedzīvoja, ir ar savām atmiņām, bet vēsturē paradoksālāka laika par padomju laiku mums nav bijis. Ieskaitot to, kas padomju gados bija pozitīvs – tika attīstīta masu kultūru.
– Par kuriem svētkiem jūs sakāt paldies padomju gadiem?
– Par Dziesmu svētkiem un arī Jāņiem. Jāņus gan aizliedza, bet kā svinēja pēc tam – ar dubultu sparu. Man patika pēdējā frāze, kas bija Cēsīs svētku scenārijā. Mēģināšu citēt: 50 gados, dzīvodams zem padomju režīma, latvietis sevī iekapsulēja brīvības alkas un brīvības ideju. Nevis nolika malā šīs alkas. Kaut gan vēsturnieki par to nerunā, bet tā ir noticis. Lai gan vecākā paaudze nestāstīja, tomēr viņu bērnos un mazbērnos tas laiks, kad valsts bija neatkarīga, atnāca bez stāstiem. Tas atnāca kaut kādā veidā caur ģenētisku saziņu. Iesūcās ar mātes pienu. Tas ir apbrīnojumi.
– Šķiet, jums allaž ir paticis satikties ar teātra mākslas amatieriem.
– Bieži esmu žūrijā amatierteātru skatēs. Tur mēs parunājam par teātra lietām. Nelaime ir tikai tajā, ka šādu kolektīvu Latvijā daudz un pēc skates neatliek laika ar režisoriem izrunāt ieceri un to, kā tā īstenojusies uz skatuves. Tas, ka amatieru teātru kustība tāpat kā deju kolektīvu darbība pēdējā laikā ir gājusi plašumā, liecina par kaut ko pozitīvu.
– Vairāki profesionāli aktieri intervijās stāsta, kā skolas gados darbojušies Cēsu Tautas teātrī. Vai arī mūsdienās ir daudz piemēru, kad jaunieši skolas gados spēlē vietējā amatierteātrī un pēc tam uz profesionālās skatuves?
– Zinu, ka no Jelgavas puses kāds jaunietis ir uzņemts Alvja Hermaņa aktieru kursā, ir arī no citiem novadiem. Talanti, kā lai saka, nav nolemti dzimšanai tikai Rīgā. Ja runājam par aktieri – tīrradni, tad režisori pēc tāda ilgojas. Nosaukšu mūžībā aizgājušo aktieri Jāni Reini. Nevar pateikt formulu, kur piedzimst talantīgi cilvēki. Dzimst visur un visos laikos.
– Reiz jūsu izrādē “Latgola” aktieris tika aizstāts ar neprofesionālu aktieri. Kā jūs to panācāt?
– Tas Nacionālajā teātrī bija patiesi unikāls gadījums. Aktieris bija apslimis, bet teātra direktors teica, ka izrādi nav iespējams atcelt, biļetes ir izpirktas. Tad man ienāca prātā ideja par Imantu Slišānu, Baltinavas vidusskolas direktoru, kurš spēlē vietējā teātrī šo pašu Ontana lomu, es braucu uz Baltinavu.
– Vai Latgalē noturējāt Nacionālā teātra izrādes mēģinājumu?
– Tā notika. Baltinavā Ontanu Imants spēlēja, saliecies kā vecs kāsis. Rīgā uz skatuves Ontans ir stalts vīrs, vitāls cilvēks. Tas, ka Imants, kļūdams par aktieri, Nacionāla teātra izrādei nosacīti spēja izmainīt aktierisko partitūru, bija apbrīnojami. Teātra ikdienā ir brīži, kas visiem paliek atmiņā. Par šo izrādi skatītāji man teica, ka no mūsu ansambļa iepriekš nav redzējuši tādu atdevi, kāda tā bija, atbalstot Slišānu.
– Bet skatītāji taču gaidīja uz skatuves iznākam Uldi Dumpi!
– Pirms izrāde iznācu uz skatuves, lai pateiktu, ka mums ir divas vēstis – viena bēdīga, jo Dumpis saslimis, bet priecīga, ka izrāde tomēr notiks, jo ir cits aktieris viņa vietā. Pēc izrādes skatītāji piecēlās kājās. Tas bija īpašs notikums. Arī Imantam tas bija īpašs. Būs, ko pastāstīt mazbērniem.
– Pie kāda režijas darba šobrīd strādājat?
-Ir pagājuši 30 gadi, kopš “Čikāgas piecīši” – latviešu ansamblis no Amerikas – uzstājās Mežaparka estrādē Rīgā. Unikāls tas koncerts ir ar faktu, ka to apmeklēja simts tūkstoši cilvēku. Tas nozīmē, kāda “Čikāgas piecīšiem”, kurus savulaik klausījās no slepus ievestiem ierakstiem, bijusi ietekme uz klausītājiem. Vēl nesen skatījos 1989. gada koncerta ierakstu. Tur redzams, ka pat pusaugu meitenes dzied līdzi, jo zina vārdus. Tas nozīmē, ka dziesmas ne jau vecāki viņām mācīja, bet ka tā mūzika ir atspoguļojusies. Ja tā var teikt, piecīši bija bāka no viņa krasta. Mēs zinājām, ka pasaulē ir latvieši. Atmodu Latvijā no viņa krasta veicināja Pasaules brīvo latviešu apvienība ar akcijām Amerikā.
– Kāda būs jūsu iestudētā izrāde?
– Muzikāls stāsts par “Čikāgas piecīšiem”. Visas dziesmas, protams, aktieri dziedās paši, attēlojot toreizējo grupu. Aktieri, līdzīgi kā to darīja piecīši savos koncertos, stāstīs šodienas aktualitātes Latvijā. Darbosies Nacionālā, Dailes un Liepājas teātra dziedošie aktieri. Vasaras izrāžu plānu vēl nezinu. Ja vasarā neiznāks atbraukt uz Cēsu pusi, tad uz koncertzāli Cēsīs noteikti.
Komentāri