Sarunāt tikšanos ar priekuliešiem Vijolīti un Juri Šķerbergiem nemaz nav tik viegli. Abu dienas ir piepildītas, saplānotas.
“Šonedēļ tikai ceturtdien nevienam nav mēģinājuma. Gadās jau arī brīvas nedēļas,” bilst Juris. Abi dzied korī “Wenden”, Juris vēl arī Priekuļu vīru ansamblī “Neprāc”. No pirmajām siltajām dienām abi saimnieko mazdārziņā. “Dārziņš bijis visu mūžu, pie tā pierasts,” saka Vijolīte un piebilst, ka paši izaudzē visu nepieciešamo un tas viņiem ir pašsaprotami.
Dziedāja un satikās
Rīt Vijolītei un Jurim kāzu jubileja. “Vēl jau tikai 49 gadi,” nosaka Vijolīte un atzīst, ka ar katru gadu aizvien vairāk novērtē, ko nozīmē otrs cilvēks blakus.
Vijolīte, toreiz skolotāja Jāņaskolā Raunas pusē, un Juris, Priekuļu tehnikuma pasniedzējs, satikās korī “Beverīna”. Juris dziedāja no pirmās sezonas, Vijolīte atnāca nedaudz vēlāk. “Vecāsmammas māsa man bija uzrakstījusi pantiņu: “Raugies, puisi, kur raugies, dancī meitas neraugies, kura viegli danci veda, tā vilks grūši dzirnaviņas.” Vijolīte bija smalka, sīka, smuka arī,” teic Juris, bet Vijolīte piebilst, ka pagāja vairāki gadi, līdz abi tā kārtīgi viens otrā ieskatījās. Viņa atminas, kā Juris atbraucis ar puķēm apsveikt dzimšanas dienā un viena skolniece, ar kuru tagad abi dzied vienā korī, pienākusi klāt un teikusi: “Es zinu, kas ir tas onkulis.” Kolhozā jau sen visi visu bija sapratuši.
1970.gada 6.jūnijā Raunas ciema padomē abi sarakstījās, vedēji bija Jura brālis ar sievu. “Man patīk rozes, un vedējtēvs tās bija dabūjis. Tolaik jau pušķus netaisīja,” par līgavas pušķi pastāsta Vijolīte. Kāzas svinēja Jura vecvecāku mājā Skujenē. Juris piebilst, ka viņa mamma gan iebildusi, jo kurš gan svin kāzas vasaras sākumā, tas taču jādara rudenī, bet Vijolītei un Jurim bija jābrauc uz Dziesmu svētkiem. “Precētie pāri varēja dzīvot vienā istabiņā,” nosaka Vijolīte un uzsver, ka kāzās visi ļoti daudz dziedājuši.
Jaunajai ģimenei Priekuļos “Mežpilī” ierādīja vienu istabu un virtuvi. “Tur nodzīvojām līdz 1989.gada beigām, kad saņēmām trīsistabu dzīvokli,” pastāsta Vijolīte. Deviņus gadus 15 kvadrātmetru istabā dzīvoja četri cilvēki, arī dēls un Jura mamma. Vijolīte izbraukāt uz Jāņaskolu nevarēja , jo autobuss turp nekursēja, tāpēc pārcēlās darbā uz Veselavas pamatskolu, kur arī nostrādāja visu darba mūžu. “Bija pierasts, un visu varēja pagūt izdarīt,” atzīst Vijolīte.
Koris vieno visu mūžu
Kādreiz abiem vasaras pagāja pie radiem, sienu vācot. Tad vēl “Beverīnas” izbraukumi, nometnes.
“Vaļošanās nebija. Brīvlaikā piestrādāju, remontējot tehniku,” stāsta Juris. Bet koris bija tas, kas noteica dzīves ritmu. Sestdienās mēģinājumi, regulāri koncerti, nometnes.
Dziedāšana koros abiem devusi iespēju pabūt vairāk nekā 20 valstīs, iepazīt citas tautas un kultūras. “Tagad gatavojamies svētkiem Vidrižos. Citi stāsta, ka daudz jaunu dziesmu jāiemācās. Mums tikai trīs. Pārējās visas kādreiz dziedātas. “Spēlē jel, spēlmani” pirmoreiz dziedāju pirms 53 gadiem,” ar lepnumu pastāsta Juris, un Vijolīte rāda kādreizējo “Beverīnas “ repertuāru, kurā vairāki simti pazīstamu un mazāk zināmu kora dziesmu.
“Kādreiz mēs bijām vajadzīgi korim, tagad koris vajadzīgs mums. “Beverīnā”nodziedājām līdz Rīgas astoņsimtgades svētkiem. Tagad “Wenden” abi esam vecākie,” saka Juris, un abi atzīst, ka kora dziedāšana abus vieno un ģimenē tas ir ļoti svarīgi.
Noslēpumu nav
Gandrīz pusgadsimts kopā nav maz. Juris atzīst, ka tā ir tēma, par kuru var pafilozofēt.
“Sākumā ir jūsma, tad sākas realitāte un, kā saka, pirmie grūtie gadi. Kad piedzimst bērni, sākas ikdienas dzīves proza. Ja tam tiek pāri, kur vairs skriesi? Mūsu senčus kopā turēja saimniecība, kad jau pamats izveidots, kur apkārt mētāsies,” pārdomas izsaka Juris un pastāsta anekdoti: “Vīrs ģimenes galva, sieva kakls , kas to groza – to visi zina. Bet, ja tā galva sāk skatīties pa kreisi, kurš tad vainīgs?” Vijolīte atklāj, ka, protams, arī viņi nav iztikuši bez strīdiem, bet ne jau tādiem, ka ņemtu savu pauniņu un ietu prom. “Ar mīļvārdiem nespēlējamies,” nosaka Vijolīte, bet Juris uzsver: “Ja prāts tāds gaisīgs, tad dzīvē daudz kas notiek.”
Juris atzīst, ka pēdējā laikā ātri iekarst. Galvenokārt tāpēc, ka nevar visu izdarīt kā agrāk. Pēdējie pāris gadi abiem bijuši grūti. “Atveda no slimnīcas, trīs vīri atnesa uz dzīvokli. Vadāju ārā ratiņos. Juris pats darīja, ko varēja, un tagad iemācījies staigāt ar protēzi,” pastāsta sieva, bet Juris atzīst, ka pēc slimnīcas bijis labi nodrošināts ar dažādiem palīglīdzekļiem. Viņš arī brauc ar mašīnu, par kuru saka, ka tā lētāka nekā protēze. Aizved sievu, viņa visu nepieciešamo izdara, sagādā. “Varu skaidri teikt – mūsdienu medicīna ir līmenī, bet divas trešdaļas pacienta aprūpē nav saistītas ar medicīnu, tur problēmu netrūkst,” bilst Juris.
Bet darba sparu un optimismu viņš nudien nav zaudējis.
“Stādus izaudzēju pati. Dārzā ir liela kaudze, kurā sastādīju ķirbjus. Juris izdomāja, ka vajag arī kādu jumtiņu. Viņš mācīja, tas taču vienkārši – iedzen četrus mietiņus, pāri līstīti, un varēs pārklāt plēvi. Stāvēju kaudzes galā un nevarēju to mietu iedzīt, beigās jau visu izdarīju,” ar smaidu stāsta Vijolīte, bet Juris atzīst, ka tagad viņam nav dārzs jāpļauj, tikai jāiedarbina pļāvējs.
Ciemos pie savējiem
Vijolītes un Jura dēls Aldis ar ģimeni dzīvo Kanādā. 2014.gadā divus mēnešus vecāki ciemojās un pieskatīja mazmeitu Lauru un mazdēlu Reini. Vecmāmiņa katru dienu mazmeitu veda uz skolu un mājās, bet vectēvs mazdēlu uz bērnudārzu. Abi mācījās vienā ēkā.
“Mani pārsteidza disciplīna. To nepanāk ar kliegšanu vai skaļu aizrādīšanu, sodīšanu. Audzinātāja klusām pārkāpējam aizrāda. Kad bērni starpbrīdī iznāk no klases gaitenī, visi ir mierīgi, nekādas steigas, trokšņa. Kā upīte visi iztek, nekādas grūstīšanās. Pie ārdurvīm plaukti, katrs pārauj apavus un iet mājās. Viss tik organizēti, un klāt nav neviena skolotāja. Brīnos, kā viņi var būt tik klusi. Ja mums klasē nav skolotāja, uzreiz ir troksnis, tur tā nav. Un kur vēl starpbrīžu troksnis,” pārdomās dalās pensionēta skolotāja.
Mazbērni arī labprāt dzied, spēlē dažādus mūzikas instrumentus, Reinis spēlē hokeju. Par atgriešanos dēla ģimene nedomā, vismaz tikmēr, kamēr bērni iet skolā. “Mūsu izglītības sistēmā mūsu mazbērniem nav vietas. Latviski viņi neraksta. Ģimenē, protams, runā, bet visapkārt skan angļu valoda,” saka vecmāmiņa. Aldis ir tālbraucējs šoferis, brauc pa Kanādu, Ameriku, vedekla Ruta strādā sociālajā aprūpē.
“Sola, ka nākamvasar uz mūsu kāzu jubileju atbrauks. Kopš aizbrauca, Latvijā nav bijuši,” pastāsta Juris.
Laiks skrien ātri
“Vakaros mums viss skaidrs– filma “Muhtars”, “Panorāma”. Divi vakari nedēļā paredzēti, lai skaipā parunātos ar dēla ģimeni Kanādā. Un avīžu lasīšana. Tās sadalām pa lapām, un tad katrs lasām. Avīzes izlasām no viena gala līdz otram. Sākam no otra,” lietišķi pastāsta priekulietis un ar smaidu piebilst, ka avīžu abonēšana un pirkšana ir liela naudas šķērdēšana un par tādiem cilvēkiem nopietni runāt nevar.
Vijolītes rūpes ir dārzs un Pūka. Sunītei jau 13 gadi. Tā ir vedeklas Rutas dāvana. “Un vēl viņai ir krustvārdu mīklas un sudoki,” bilst Juris un ar lepnumu pastāsta, ka sieva par mīklu minēšanu dabūjusi Polijas vēstniecībā balvu un par abiem bijis raksts “Latvijas Avīzē”.
“Man nervus bojā “Brīvais mikrofons”. Te zvana pensionārs…, pensijas mazas. Bet daudzi nesaprot, kā tās veidojas, kāpēc ir tādas. Katram pensionāram vajadzētu vienu uzticības personu, kurai viņš uzticas un kurš māk izstāstīt,” iesaka Juris, bet Vijolīte pasmaida un nosaka: “Bijām komunisma cēlāji, komunismu neuzcēlām, nokļuvām kapitālismā. Abi esam atšķirīgi, un reizē mums ir tik daudz kopīga.” Arī 49 kopā nodzīvotie gadi. Vijolīte un Juris atzīst – ja ir kāds klausītājs, tad labprāt abi padzied. Taču tādas vienas mīļākās dziesmas Šķerbergiem nav.
1970.gada 6.jūnijā Vijolīte un Juris Šķerbergi kāzu dienā.
Komentāri