Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Par mūzikas instrumentu, kurā iemiesojas cilvēka dvēsele

Arita Lejiņa
07:29
16.07.2019
119
Kokle 1

Latviešu folklorā visvairāk apcerētais un apbrīnotais mūzikas instruments ir kokle, ar ko saistās ne tikai senākās, visvairāk izpētītās spēles tradīcijas, bet arī inovācijas un jaunrade.

Kokles spēli ir iespējams mācīties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur instrumentu spēli šobrīd apgūst vairāk nekā desmit audzēkņu. Šī gada kokles klases absolvente Samanta Ceruka stāsta:

“Kokle ir mans ceļvedis uz harmoniju un saskaņu ar sevi, arī folklorā šis instruments tiek dēvēts par dvēseles instrumentu. Kokle sakustas, un sakustas arī pats spēlētājs. Reizēm man ir vieglāk paust savas emocijas mūzikā, nekā izrunājot tās vārdos. Etno­grāfisko kokļu meistars Ģirts Laube ir sacījis: “Koklētājs atrod atslēgu pie kokles dvēseles caur savu dvēseli.””

Samanta ir 21 gadu jauna praulēniete, kuru uz Cēsīm atvilināja muzicēšana. Līdztekus koncert­koklei jauniete spēlē un apgūst etnogrāfisko kokli un darbojas popfolka grupā “Sintēze”. Viņa savu turpmāko dzīvi vēlas saistīt ar muzicēšanu.

Ilzei Žvartei, Austrumlatvijas reģiona koklētāju ansambļu virsvadītājai un Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas kokles spēles skolotājai mācīšana jau vairākus gadus ir tiešais darbs, pie­nākums un arī atbildība. “Mā­cīt spēlēt kokli, mācīt diriģēt un spēlēt kokli pašai sniedz fantastiskas sajūtas un emocionālo pacēlumu. Tas ir pozitīvs lādiņš, jo kokles skaņām ir spēcīga enerģētika.”

A.Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola ir vienīgā vieta Cēsu pusē, kur apgūt kokles spēli. Ilze Žvarte atklāj: “Ir liels pieprasījums pēc kokles spēles skolotājiem, jo daudz bērnu, jauniešu un pat pieaugušo vēlas apgūt šī instrumenta spēli. Piedāvājumu nodrošināt grūti, bet priecē, ka cilvēkiem ir interese.”

Samanta Ceruka kokli spēlē jau kopš astoņu gadu vecuma: “Sanāk, ka šo instrumentu mācos un spēlēju trīspadsmit gadus. Kokles spēles prasmi sākotnēji apguvu Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā pie skolotājas Ineses Ābolas. Manas mammas neizlolotais bērnības sapnis bija prast spēlēt kokli. Šis bija iemesls, kāpēc viņa man neviļus aicināja mācīties spēlēt tieši šo mūzikas instrumentu. Pēc 10. klases nolēmu kokli apgūt profesionālākā līmenī, tāpēc iestājos Cēsu Mūzikas vidusskolā, kur kokles spēli apguvu pie skolotājām Ilzes Žvartes un Ievas Lapšānes, un šogad skolu absolvēju.”

Kas pamudināja Ilzi Žvarti apgūt kokles spēli? To viņa pati nemaz nezina. “Mācījos tagadējā Cēsu 1.pamatskolā un 3.klasē izdomāju, ka vēlos mācīties spēlēt kokli. Pirms tam ar šo mūzikas instrumentu nebija nekādas saskarsmes. Ļoti priecājos, ka mana skolotāja Ruta Bērziņa ielika pamatus un mīlestību uz spēlēšanu, un nu jau vairāk kā četrdesmit gadus dzīvoju ar šo dvēselisko mūzikas instrumentu.”
Par savām uzstāšanās reizēm un piedzīvojumiem I.Žvarte dalās atmiņās: “No skolas laikiem visspilgtāk atminos dalību konkursā Gulbe­nē, kur ieguvu 3.vietu. Spēlēju “Div`dzelteni kumeliņi”, un to visu atskaņoja Latvijas Radio. Tajā laikā tas bija liels notikums un arī liels pārdzīvojums, jo pati dzirdēju, kā vienu noti nospēlēju nepareizi”.

Abas koklētājas atzīst, ka vissaviļņojošākie brīži ir tie, kad vairāki simti koklētāju vienlaicīgi atrodas uz skatuves un muzicē kopā. Viens no šādiem īpašajiem brīžiem ir iespēja piedalīties gan pieaugušo, gan bērnu un jauniešu Dziesmu un deju svētkos Kokļu mūzikas Lielkoncertā. Protams, var kokli spēlēt arī individuāli un ansamblī. S.Ceruka atzīst: “Katra reize, spēlējot kokli uz skatuves, ir kā piedzīvojums, tomēr labprātāk izvēlos spēlēt ansamblī. Protams, vienmēr būs uztraukums, bet muzicēšana ansamblī sniedz prieka sajūtu, ka uz skatuves atrodas vēl kāds atbalsta plecs, kuram patīk tas, ko dara. Ikkatru gadu visos Latvijas reģionos notiek kopspēles pasākumi, kuros piedalās vairāk nekā simts koklētāju. Šie koncerti, kā arī citi festivāli, ikvienam koklētājam ir svarīgi un aizraujoši – programmas gatavošana, garie mēģinājumi un pēc tam arī brīnišķīgie koncerti. Tajos ir sajūta, ka visi koklētāji var vienoties mūzikā kā viena liela un laimīga ģimene.”

Abas koklētājas ir vienisprātis, ka ikviens var apgūt kokles spēli. Tomēr, lai iemācītos, ir jābūt vēlmei, pacietībai un gribasspēkam, jo mācību process prasa laiku un cītīgu darbu. “Protams, neaizmirstama sastāvdaļa ir mīlestība pret tautas mūziku – tautasdziesmas, dejas – tas viss ir cieši saistīts ar kokli,” papildina Samanta. Tur­klāt, ja vēlas sajust maģisko sajūtu, vispirms jāizdomā, kādu kokli apgūt – etnogrāfisko vai koncert­kokli. Etnogrāfiskā kokle ir “atnākusi” no 8., 9.gadsimta līdz mūsdienām, tā ir mazāka, tai ir no piecām līdz 15 stīgām, un to var paņemt klēpī. Uz etnogrāfiskās kokles var iemācīties spēlēt akordu pavadījumus dziesmu un deju melodijām. Koncertkokle piedāvā plašākas iespējas – koklei ir 32 līdz 34 stīgas, tā ir lielāka un vairāk domāta “lielajai skatuvei. ”

S.Ceruka, daloties pieredzē, stāsta: “Mūsdienās, lai iemācītos spēlēt koncertkokli, visieteicamākā vieta, kur to apgūt, būtu mūzikas skola. Koncertkokles iegāde ir dārga. Lielākā daļa Latvijas mūzikas skolu piedāvā izīrēt šo instrumentu, dodot iespēju visiem bērniem mācīties spēlēt šo kokli. Lielu popularitāti ir guvušas etnogrāfiskās kokles jeb “mazās” kokles. Šo instrumentu var iemācīties spēlēt gan pašmācības ceļā, gan folkloras kopās vai privātstundās. Lielu ieguldījumu un mācību materiālus etnogrāfiskajām koklēm ir sniedzis Ansis Jansons, kurš pats ir etnogrāfiskās kokles spēles virtuozs. Viņš arī izveidojis Rīgā kokļu studiju “Kokļu mežs”, kur ikviens, kurš vēlas iemācīties etnogrāfisko kokli, var droši doties spēlēt.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
10

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
290

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
21

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
19

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
38
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
12
9
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
30
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
26
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi