Ar dižvīra vārdu

Straupē ražotos “Dižvīra mājas pelmeņus” garšojis ne viens vien. Tie ir Ivetas un Ilmāra izloloti, top pēc pašu receptēm.

Tā kā Ilmārs ir viens no Straupes Hanzas mājražotāju tirdziņa rīkotājiem, viņš labi zina mājražotāju piedāvājumu. Reiz sarunā kolēģe Karmena Dīcmane ieminējusies, ka gaļas produkti ir, bet pelmeņus neviens neražo. “Ilmārs aizrāvās ar ideju, ka varētu gatavot pelmeņus. Ne zināju, kā tie top, ne mani tas interesēja,”ar smaidu atceras Iveta un atzīst, ka mājās gatavotus pelmeņus bija garšojusi tikai Karpatos.

Mēģinot aizvien pilnveidot recepti, mājinieki garšoja pelmeņus. Ilmāram garšo pikantāki, bet mazdēls ieteicis, ka varētu pamēģināt ar žāvētu gaļu un sieru. Tad sāka gatavot ar vistas gaļu, klasiskos, tā kā par pelmeņiem interesējas arī veģetārieši, tapa recepte pelmeņiem ar dārzeņiem.
“Ne jau uzreiz viss izdodas, bet, kad ne tikai mājinieki, arī citi saka labus vārdus, ir gandarījums,” uzsver Iveta, bet Ilmārs atgādina, ka tikai no labiem produktiem iznāk garšīgi pelmeņi.

Var teikt, ka “Dižvīra mājas pelmeņi” ir īsts Straupes produkts, jo tajos ir vietējais siers, gaļa, olas. Vistas fileja gan tiek pirkta no kārtīgām vistām Bauskas pusē, bet milti Dobelē.

“Jābūt kvalitātei, lai pircējs atnāk otrreiz. Ja negaršos, vilsies, nākamreiz nepirks. Kundes var pazaudēt ātri, bet iegūt uzticību nav viegli,” atgādina Ilmārs un atzīst, ka protams, jāievēro visas prasības, kuras uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests.

Iveta un Ilmārs uzsver, ka novadā uzņēmēji sadarbojas un tas visiem ir izdevīgi. Kopā ar citiem novada mājražotāju ražojumiem “Dižvīra mājas pelmeņi” tika prezentēti Vidzemes uzņēmēju dienās Valmierā. “Novadnieki ir strādīgi, izdomas netrūkst. Par mūsu pelmeņiem interese bija liela. Tur ieguvām jaunus pircējus, daudz bija jāstāsta, kā savus pelmeņus gatavojam,” saka Iveta.

Ne viens vien teicis, ka pelmeņu ražošana ir vienkārša – mašīnā visu saber un tikai vāc pelmeņus. “Dižvīra mājas pelmeņi” ir roku darbs, katrs apgrozīts pirkstos. Tiek izmantots sens paliktnis, uz tā norullē mīklu, ieliek gaļu, atkal kārtu mīklas, norullē. Iveta un Ilmārs ir sastrādājušies, viens rullē mīklu, otrs pilda gaļu. Vismaz tuvākā apkārtnē tā neviens pelmeņus negatavo, visi izmanto mūsdienīgas iekārtas.

Patlaban ģimene un draugi garšo pelmeņus ar biezpienu un baravikām, pankūkas ar gaļu, kartupeļu pankūkas. “Recepte jāizstrādā ļoti precīza, lai nav pārsteigumu pašiem un pircējiem. Par pankūkām teikuši, ka tās var vest uz tirdziņu,” atklāj Iveta.

Straupieši pastāsta, ka tiek aicināti uz dažādiem tirdziņiem, taču tik daudz nevar saražot. Tagad mājražošana abiem nav pamatnodarbošanās. Iveta pagastā ir pazīstama friziere un rokdarbniece, arī Ilmāram ir darba attiecības. “Piedāvāja braukt uz Rīgas Cen­trāltirgu. Rīgā tiks atvērts veikals, kurā būs tikai tas, kas gatavots ar rokām. Gribētos piedalīties, gan jau ar laiku gatavosim vairāk. Nāks palīgā jaunā paaudze,” pārdomās dalās Ilmārs un piebilst, ka jādomā par iesaiņojumu. Lai varētu braukt tirgoties, iegādāta aukstuma vitrīna, bet ziemā var iztikt ar aukstuma kastēm.

Straupieši pastāsta, ka reiz sanākusi neplānota radu un draugu saiešana. Uz ilgāku laiku pazuda elektrība, un nekas cits neatlika, kā vien pagalmā kurināt lielu katlu un vārīt pelmeņus. “Tagad kabeli ieraka zemē, bet nopietni apsveram ģeneratora iegādi. Ja gribam strādāt, jāiegulda,” teic Ilmārs, bet Iveta uzsver: “Cil­vēki aizvien vēlas ko jaunu un arī to, kas jau pazīstams.”

Iveta un Ilmārs drīzumā brauks ekskursijā uz Gruziju. “Garšo­sim hinkaļus. Tie paši pelmeņi vien ir. Varbūt Ziemas­svētku dāvanām varēs pamēģināt pagatavot,” atklāj Iveta, bet Ilmārs pastāsta, ka kopā ar novada uzņēmējiem bijis Pleskavā un atklājis dažu pelmeņu noslēpumu.
Kāpēc “Dižvīra mājas pelmeņi”? Par to ir savs stāsts. Pirms daudziem gadiem Iveta un Ilmārs audzēja un gatavoja mārrutkus. Tie saucās “Dižvīra mārrutki”. “Bija tāda filma “Diž­vīrs”, un Ilmārs ir īsts dižvīrs. Kāpēc gan aizmirst labu nosaukumu,” pastāsta Iveta. Ilmārs atceras, cik smags darbs bija mārrutku malšana, un atzīst, ka vienmēr meklējuši kādas iespējas darīt. Savulaik Āboliņiem bijuši 200 truši un tikpat vistas, 20 cūkas.