Ja kaut ko ļoti vēlas, tas noteikti piepildās. Ticiet man! Visu decembri pētīju laikapstākļu prognozes un cerēju, ka mani Ziemassvētki nebūs “zaļi”, ziemas saulgriežus vēlējos sagaidīt baltus, sniegotām kupenām un apsnigušām eglēm. Un, re, brīnumi notiek, it īpaši Ziemassvētku laikā, iekāpu “pēdējā vagonā” ceļojumā uz Lapzemi.
Negaidīts piedāvājums
Sapratusi, ka gada izskaņa solās būt bez sniega, meklēju piedāvājumus braucienam uz vietām, kur iespējams uzkāpt uz slēpēm. Mani nebiedēja, ka šoreiz svētki nebūs ģimenes lokā, bet gan vienai citā pasaules malā. Rakstīju tūrisma aģentūrām, kā arī ievietoju sociālo tīklu vietnēs aicinājumu atsaukties cilvēkus, kuri būtu gatavi braukt slēpot. Aģentūru piedāvājumi bija vilinoši, bet vienai braukt ar īrētu auto ziemeļos pa apledojušiem un sniegotiem ceļiem bija bail. Savukārt atsaucība interneta forumos bija niecīga.
Atmetusi cerības par baltiem ziemas saulgriežiem, biju gatava samierināties ar distanču slēpošanas trasēm tepat kaimiņzemē Igaunijā, bet, kā jau minēju, Ziemassvētku laikā notiek brīnumi, un saņēmu ziņu no piedzīvojumu darbnīcas AdventureLab ar piedāvājumu pēc divām dienām pievienoties braucienam uz Lapzemi, jo kāds no dalībniekiem saslima. Tā sākās mans ziemas piedzīvojums.
Ceļā no lietus uz sniegu
Tā kā grupai izbraukšanas laikā pievienoties nevarēju, ceļu uz Somiju mēroju vienatnē. Braucu ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem. Sniega nebija ne vienā, ne otrā galvaspilsētā. Tālāk no Helsinkiem bija jādodas ar autobusu, brauciens ilga apmēram četrpadsmit stundas. Naktī pa autobusa logu jau šur tur varēja manīt slapju sniegu, bet desmitos no rīta, kad tuvojos Ziemeļu polārajam lokam, ieraudzīju žilbinoši baltas kupenas.
Laikam ziema sagrozīja galvu, tā iznāca, ka izkāpu pieturu ātrāk. Taču nesatraucos, jo priecājos par sniegu līdz ceļiem. Sazinājos ar aģentūru, kas organizēja manu ceļojumu, pievilcīgā Ziemassvētku namiņā sagaidīju palīdzību, un devāmies uz mītnes vietni. Man bija fantastiska iespēja septiņas dienas dzīvot ziemas pasakā. Mēs, 19 cilvēki, mitinājāmies mājīgā koka namiņā pāris metru no distanču slēpošanas trases. Mājiņa bija aprīkota ar visu nepieciešamo Lapzemes baudīšanai, bet pa lielajiem logiem varēja vērot garās lāstekas no mājas jumta un pasakaino skatu uz aizsalušo upi.
Slēpot un smaidīt
Somijā distanču slēpošanas trašu kopgarums mērāms tūkstošos kilometru. Apvidū, kur dzīvoju es, bija iespēja izbraukt vairāk nekā 200 km garas trases. Fascinēja, ka visas bija lieliskā stāvoklī – sagatavotas ar retraku. Slēpot var gan slidsolī, gan klasikā. Ja sākotnēji domāju, ka būs kauns par savām slēpošanas prasmēm, izrādījās, ka profesionālu slēpotāju tur ir maz. Slēpojot jutos kā nokļuvusi pasakā un nespēju aptvert, ka tas tiešām notiek ar mani. Ik dienas uz slēpēm pavadīju četras līdz sešas stundas. Trasēm ir dažādas grūtības pakāpes, slēpojot paveras ainavas uz kalniem un mājām ar sarkano dēļu apdari un baltajiem koka rāmīšiem. Trašu malās ik pa laikam ir omulīgas kafejnīcas, kur sasildīties pie uguns, iemalkot siltu dzērienu un atpūsties. Vairums trašu ir apgaismotas un mājiņas ir izgreznotas ar lampiņām un sveču lukturīšiem. Vārdos nav iespējams aprakstīt, cik pasakaini tur izskatās. Tikai slēpo, smaidi un priecājies kā mazs bērns par dabas burvību un varenumu.
Rītos un vakaros patika doties garākās pastaigās un vērot, kā gaismiņas apmirdz katru māju. Daži saimnieki pat izgaismo piesnigušās egles, lai paspilgtinātu sniega daudzumu uz kokiem. Ziemeļbriežus savvaļā gan tur nevar sastapt tik bieži, kā varētu iedomāties, tie jāiet meklēt pašam. Ja paveicas, ziemeļbriežus var ieraudzīt mežā pie barotavām.
Burvīgās sajūtas neaizmirstas
Pēdējā ceļojuma vakarā debesis skaidrojās un uzmirdzēja zvaigznes. Tad pirmo reizi mūžā ieraudzīju ziemeļblāzmu. Lai to labāk aplūkotu, devos uz ezera pusi, izrādījās, ka vairums skatītāju jau pulcējas tur. Ciematā šajā naktī apgaismojums tiek izslēgts, lai netraucētu vērot ziemeļblāzmu.
Laikapstākļi visu ceļojuma laiku lutināja, temperatūra svārstījās no -30 līdz -60C. Tikai pēdējā dienā, skaidrojoties debesīm un uzspīdot saulei, termometra stabiņš noslīdēja līdz -230C. Šajā laikā ziemeļos ir Polārā nakts, dienas ir ļoti īsas – aptuveni trīs stundas, lielākoties apmākušās un krēslainas.
Pilnai programmai vēl būtu jāpamēģina suņu pajūgi, sniega kurpes un citas ziemeļu aktivitātes, bet ir sajūta, ka noteikti atgriezīšos tur vēl, jo aizvadītie Ziemassvētki atmiņā paliks ar sniega kupenām līdz jostas vietai, lielisku kompāniju, burvīgām ainām un sajūtām.
Komentāri