Dejotāja un horeogrāfe Ieva Kemlere dzīvo Rīgā, mācījusies Cēsīs un Dzērbenē, tagad bieži uzturas ģimenes mājās Dzērbenē, kur pavadījusi bērnību. Plašāka sabiedrība Ievu iepazina TV3 šova “Dejo ar zvaigzni” laikā.
– Ar ko šobrīd nodarbojaties?
– Ja parasti krāšņais rudens nāk ar jauniestudējumiem, tad pašlaik ir liels klusums. To izmantoju radoši – strādāju pie sava oriģināldarba “2[Pa]Saules”. Tas ir mūzikas, dejas un latviešu dzejnieku dzejas sintēzes mākslas darbs. Publika, cerams, to varēs ieraudzīt pavasarī. Vēl viss ir izpētes un darba procesā, lai atklātu ko vairāk. Saistībā ar šo projektu veidoju video performances un komponēju mūziku. To daru Dzērbenē. Kā darba vietu iekārtoju šķūnīša augšu.
– Tas nozīmē, ka no Rīgas dzīves esat pārcēlusies uz Dzērbeni?
– Darbadienās, visticamāk, būšu vēl sastopama lielpilsētā, jo man ir daži mīļi skolēni, kuriem mācu dejot. Nedēļas nogalēs gan plānoju būt Dzērbenē.
Jāatzīst, kad pavasarī sākās vīruss, nobijos, divus mēnešus dzīvoju tikai Dzērbenes mājās. Sapratu, ka radošums labāk atraisās laukos. Saasinās maņas, un ir lielāks miers pārdomām.
– Kur rodas iedvesma radīt ko jaunu?
– Esmu sapratusi, ka man jābūt balansā gan fiziski, gan garīgi. Kad sakārtoju sevi un vidi sev apkārt, viss pats atnāk. Man noteikti jābūt pie dabas, tad sazemējos ar apkārt esošo. Uzlieku mūziku, iedziļinos tajā, ko vēlos pateikt citiem, kas man ir ļoti būtiski un svarīgi, un viss pats no sevis atnāk.
– Kādas atmiņas glabā Dzērbene un Cēsis?
– Dzērbenē dzīvoju jau kopš dzimšanas, bet mīļajā bērnības dienu mājā no divu gadu vecuma, visspilgtākās ir tieši radošās atmiņas. Darbojāmies gar upīti, pa pļaviņu, vietējo mežu un gandrīz vienmēr kaut ko būvējām: dažādas sarežģītības būdas, plostus un pat kosmosa kuģus no malkas pagalēm. Arī pirmie profesionālie ceļi sākās tur, kad Dzērbenē atvēra mūzikas skolu, sāku tajā mācīties, līdztekus arī dejoju. Kāda mammas draudzene teica, lai ved mani kaut kur nopietnāk izpausties. Tā nonācu Cēsīs, kur dejoju sporta dejas pie skolotāja Daiņa Liepiņa. Pēcāk gadu mācījos arī Cēsu Mūzikas vidusskolā, lai stiprinātu sevi mūzikas lauciņā.
– Kā sākās dejas ceļš?
– Mazotnē, kad dzirdēju mūziku, kustējos, tirinājos, kā mācēju. Mamma pamanīja, kad televīzijā rādīja sporta deju sacensības, baletu vai kādu citu deju stilu, biju kā piekalta un apbrīnoju to visu.
Spilgta atmiņa ir palikusi par Cēsu Pils parku, kur vasarā rādīja baletu Gulbju ezers. Man bija gadi desmit, stāvēju un nekustējos. Man tas likās kā sapnis.
Pusaudžu vecumā vecāki mani veda visur, un es ņēmu to pretim. Rīgā mācījos Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, kur apguvu gleznošanu, zīmēšanu, keramiku, kompozīciju. Pēc stundām braucu uz Rīgas 1.Bērnu mūzikas skolu, vakarā vēl devos uz deju treniņiem. Tā pagāja mani tīņu gadi. Ballītes man tolaik prātā nebija (smejas). Vai tajā brīdī pati apzinājos, ka tas ir profesionāli? Nē, vienkārši darīju.
– Kad sapratāt, ka tomēr no tā visa tuvāka ir deja?
– Kad beidzu Rīgas 1.Bērnu mūzikas skolu, sapratu, ka apvienot deju un mūziku nevaru. Sirdij tuvāka ir kustība, mūzika nāk līdzi.
Pēc vidusskolas gan man bija krīze, teicu, ka dejošanu likšu malā. Iestājos arhitektos, jo tā šķita nopietna profesija, bet pēc gada mani uzaicināja mācīt dejot citus, arhitektūras studijas pametu. Tad nāca arī šova Dejot ar zvaigzni laiks, kas mani nopietnāk “ievilka atpakaļ” dejā.
Lai tas būtu profesionālāk un nopietnāk, sāku horeogrāfijas studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tur atkal pirmajā kursā bija jāspēlē klavieres (smejas). Pabeidzu akadēmiju, tad nāca mans radošais process, kad sāku saprast un iedziļināties dejā un kustībā.
– Kāpēc tieši deja, un ko tā nozīmē?
– Domāju, tas ir līdzīgi, kā otram teikt: “Es tevi mīlu.” Bet definēt to, kas ir mīlestība, mēs nevaram. Katram tā sajūta ir citāda. Un ar deju man ir kas līdzīgs – tā sajūta manī ir jau no bērnības, nespēju formulēt, kas tas ir. Kad dejoju, es jūtos pati pilnība. Dejā pazūd laiks.
– Vai atminaties pirmo uzstāšanos kā dejotājai?
– Tas varētu būt Dzērbenes skolā. Atminos, ka mēs, trīs meitenes, dejojām Trejmeitiņas. Man mamma no marles bija uzšuvusi zilu kleitiņu un auduma čībiņas. Tajā pašā kleitiņā rīkoju savus koncertus mājās, spēlēju klavieres, dejoju. Pat uztaisīju afišu, kur un cikos mans mājas koncerts notiks. Iekārtoju savu istabu tā, lai būtu gan tāda kā skatuve, gan skatītāju vietas.
Ja runājam par lielo skatuvi, tad spilgts moments bija 2019.gada pavasarī, kad radīju savu pirmo oriģināldarbu – koncertizrādi BūtNe. Kad kāpu uz skatuves, sasaucās bērnības atmiņas un tas viss izraisīja dziļas emocijas.
– Kādus deju stilus esat izmēģinājusi?
– Labāk būtu pajautāt, ko es neesmu izmēģinājusi (smejas). Vissvešākās man ir austrumu kultūras dejas, bet no populārajiem rietumu kultūras deju stiliem esmu izmēģinājusi gandrīz visu: klasisko un moderno baletu, laikmetīgo deju, hiphopu, stepu, flamenko un citus.
– Kurš ir sirdij vistuvākais?
– Savējais deju stils, kas tagad ir izveidojies. Ļaujos kustībai atbilstoši ķermenim un garam. Pēdējos gados uz skatuves mēdzu eksperimentēt, improvizēju līdzīgi kā džezā. Jāsagatavo ķermenis un jāpaļaujas uz to.
– Kur ikdienā gūstat mieru?
– Tas, visticamāk, ir iestrādāts režīms. Aiziet gulēt līdz pusnaktij un bez modināja pamosties. Savā rīta rituālā parasti uztaisu kafiju un lasu grāmatu. Nav jālasa daudz, pietiek ar rindkopu vai pat teikumu. Galvenais no izlasītā kaut ko saprast par sevi. Tālāk dodos dienas darbos.
– Nākotnē darbosieties dejas un mūzikas nozarē vai tomēr ir vēl kāds nepiepildīts sapnis kam citam?
– Domāju, ka visu mūžu mūzika un deja vīsies viena ar otru. Visu laiku sevī atklāju ko jaunu. Atklājumos, kurus rādu uz āru, ceru, arī citi ieraudzīs kādu savu šķautni. Mērķis ir cilvēkus vērst uz pozitīvo dzirksti. Tas, protams, nenozīmē, ka visu laiku būtu jāsmaida un jāpriecājas. Laikmetīgajā mākslā un teātrī šobrīd ir tendence izrādīt ciešanas vai caur skarbu dzīves pieredzes atainojumu audzināt. Manuprāt, cilvēki pārlieku daudz koncentrējas uz negatīvo. Ir tāds teiciens: “Pasmaidi pasaulei, un viņa smaidīs tev pretī!” Domāju, šim teicienam ir dziļāka nozīme, ne tikai ārēji redzamais smaids. Un, iespējams, mans uzdevums kā dzīvespriecīgam cilvēkam ir iedvesmot sabiedrību uz gaišo.
Komentāri