Aiz loga lēni krīt baltas sniegpārslas, nemanot vien noklāj zemi. “Kastaņās” silti, patīkami. Ikdienas darbi nesteidzina. Veselavieši Frančeska un Jānis Ilsteri var ļauties atmiņām un, kā jau laucinieki, domāt par pavasari. Nākamais būs 65., kuru sagaidīs kopā.
Satikās uz mūžu
Frančeska ir no Latgales. Mācījās Dzērbenes lauksaimniecības skolā, tika nosūtīta darbā uz kolhozu Inešos. Tur satika piebaldzēnu Jāni. Viņai bija 23, Jānim 19 gadi. Darbā viens otru iepazina. Frančeska strādāja fermā, Jānis bija traktorists. 1966.gada 9.aprīlī Vecpiebalgas pils Dzimtsarakstu nodaļā sarakstījās, Jāņa vecāku mājā svinēja kāzas. “Kāzu dienā laiks bija ļoti slikts. Svinējām gan lustīgi,” bilst Frančeska.
Jaunā ģimene dzīvoja pie Jāņa vecākiem, piedzima meita. Bet Jāni uz diviem gadiem iesauca armijā. Viņš dienēja Kazahstānā. “Gaidīju mājās. Visam mūžam sagaidīju,” klusi teic Frančeska, bet Jānis piebilst, ka divas reizes gan bijis atvaļinājumā. Tā kā pirms armijas bija pabeidzis kinomehāniķa kursus, rādīja kino, viņa pārziņā bija radiomezgls. “Nebija tik grūti, kā citiem armijā,” atzīst Jānis, bet uzsver, ka būt prom no savējiem nekad nav viegli.
Ikdiena darbam un bērniem
“Kad atnācu no armijas, kolhozā iedeva traktoru, kas salikts no trim veciem. Kas tā par strādāšanu! Dzērbenē bija jaunāka tehnika, pārcēlāmies uz Dzērbeni,” stāsta Jānis.
Abi strādāja, Jānis vakaros arī rādīja kino Dzērbenē un Taurenē. Pamazām vien veidojās kuplā Ilsteru ģimene. “Jaunākajai meitai bija pusotrs gads, vecākajai seši, abas pa māju. Es strādāju veikalā , brīvdiena vien svētdiena. Pusdienlaikā aizskrēju, iedevu pusdienas. Mājās bija telefons, bieži pa dienu piezvanīju, arī viņi zvanīja. Nebija nekāda uztraukuma, ka kaut kas varētu notikt. Ja ir viens bērns, viņam garlaicīgi, ja vairāki kopā, cits citu pieskata, vienmēr atrod, ko darīt,” pārdomās dalās Frančeska un piebilst, ka tolaik taču visiem bērni bija mājās, paši darbā. “Ja vecāsmātes nevarēja palīdzēt, bija vien jātiek galā,” uzsver Frančeska. Viņa atklāj, ka tagad gan, kad piedomā par mazmazbērniem, vienmēr tāds kā satraukums – kā viņiem klājas, vai viss kārtībā. “Par mazbērniem arī tā neuztraucos, tad bija daudz darāmā, nebija laika,” teic vecvecmāmiņa. Protams, līdztekus ikdienas darbam ģimenei bija arī sava saimniecība.
“Visu varējām izdarīt un nedomājām, ka grūti, ka kaut nevaram,” saka Jānis.
Jāņa māsasvīrs strādāja Veselavā un vairākkārt mudināja no darba valsts saimniecībā pārcelties uz labāku kolhozu. “Solīja, bet ne jau jaunajam dos jaunāko tehniku. Kad sevi parādīju darbā, tad arī tehniku uzticēja aizvien labāku,” vērtē Jānis.
Ģimene sākumā dzīvoja divistabu dzīvoklī, tad trīsistabu. Frančeska strādāja par piena pārraudzi, Jānis ara, sēja, vāca ražu.
“ Tagad daudziem zudusi atbildība, mainījusies attieksme pret darbu. Tolaik visiem bija jāstrādā, nekādu pabalstu nebija,” atgādina Frančeska, un Jānis atceras, kā pavasarī apsējis 700 hektārus, pēc tam sējmašīnu varēja norakstīt. Viņam pagastā katrs tīrums zināms. Ikreiz, kad brauc pa Veselavas ceļiem, vēro, kā lauki apsaimniekoti.”
“Kāda kādreiz bija tehnika un kāda tagad, salīdzināt nevar. Traktoram amortizācijas nebija, uz sēdekļa lika gumijas bumbu. Divas bumbas pa sezonu tika nosēdētas. Durvju arī traktoram nebija,” atmiņās kavējas bijušais kolhoznieks.
Jāņa aizrautību darbā un atbildīgo attieksmi pret visu, ko dara, apbrīnoja daudzi. “Pavasara sējā kolhoza priekšsēdētājs Indulis Cīrulis teica – ja šito tīrumu apsēsi, tad būs arī medaļa. No rīta sešos sāku un līdz 11 vakarā strādāju. 1972.gadā par kartupeļu novākšanu saņēmu Darba Sarkanā Karoga ordeni un iespēju nopirkt “Moskviču”. “Žigulim” nedaudz pietrūka,” pastāsta Jānis. Viņš kopsaimniecībā nostrādāja līdz tā likvidācijai, Frančeska tad jau bija pensijā.
Prast izbrīvēt laiku
“Kolhozā dzīve bija aktīva. Nebija jau tikai darbs. Ballējām arī, dzīvojām saticīgi. Kaut darba bija daudz, visam atradām laiku. Tagad liekas, ka jaunie nespēj vien darbus padarīt. Kad mums bija motocikls, daudz kur izbraukājām, bijām arī Munameģī, Tallinā. Kad jau bija mašīna, braucām ciemos uz Latgali pie manas māsas un brāļa, pie citiem radiem. Jānim ir trīs brāļi un māsas, Inešos tika svinēti daudzi ģimenes svētki. Kad saņēmām algu, braucām iepirkties uz Igauniju, kādu reizi arī uz Lietuvu. Abi bijām ekskursijās Čehoslovākijā, Polijā,” pastāsta Frančeska un piebilst, ka agrāk gribējies braukt, kaut ko redzēt, tagad patīk mierīgāka dzīve.
Jānis ilgus gadus bija mednieks. “Ne jau kaislīgs, bet visi apkārtējie meži izstaigāti,” viņš saka, bet Frančeska piebilst: “Tā vīriem bija atpūta.”
Aizvien traktoram pie stūres
Atmodas laikā arī Ilsteri nodibināja savu saimniecību. Bija astoņas slaucamās govis, audzēja cūkas. “Pavasarī nokāvām pēdējo cūku, govs nav nu jau gadus trīs. Vēl ir truši un vistas,” stāsta Frančeska. Taču Jānim no pavasara līdz rudenim darba netrūkst. Ar savu tehniku viņš palīdz kaimiņiem. “Kā nepalīdzēsi? Ir vēl veselavieši, kuri kopj mazdārziņus, zemīte jāuzar, jākultivē, vagas vajag. Viņu gan ir aizvien mazāk. Mans traktors vēl klausa, pašam arī spēks turas,” saka Jānis. Par atsaucīgo palīdzēšanu novadnieki pašvaldībai veselavieti ieteica titulam “Gada cilvēks sociālajā vidē”. Aizvadītajos valsts svētkos viņš saņēma gados nopelnīto atzinību.
Kaimiņi vairs nebrīnās, ka rudeņos Jānis brauc ražas novākšanas talkā. Meitai Saldus pusē ir saimniecība. Vairākos simtos hektāru tiek audzēti graudi. “Meitai jāpalīdz. Ilgus gadus braucu ar savu “Belarusu”. Nav tik traki, ceļā septiņas stundas. Šoruden ar traktoru nebraucu,” pastāsta Jānis un piebilst, ka viņa darbs ir vest graudus. Mēnesī nobraucis četrus tūkstošus kilometru. “Kāda tagad laukos tehnika! Tikai trūkst cilvēku, kam var uzticēt ar tādu strādāt,” teic pieredzējušais traktorists.
Turpinājums
Frančeskai un Jānim dzīves piepildījums ir nākamās paaudzes. Izaudzināti pieci bērni, abu mīļumu un rūpes saņem 14 mazbērni un deviņi mazmazbērni. “Bērniem katram sava profesija. Iveta savā saimniecībā audzē gaļas lopus, Ingrīda – graudus, llona ir skolotāja, Ilze – grāmatvede, Jānis – jurists. Visi mācījās Veselavas skolā, skolojās tālāk, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Dot bērniem izglītību – tas ir vecāku uzdevums,” saka Frančeska, bet Jānis ar smaidu piebilst, ka viņš kopā ar meitu pabeidzis skolu. “Man nebija astoņu klašu izglītības, un kolhoza vadība nelikās mierā, jāmācās. Izglītība katram ir vajadzīga,” uzsver Jānis.
Katram mazbērnam sava dzīve. Tika viena mazmeita ar ģimeni jau desmit gadus dzīvo Anglijā. “Audzina divus bērnus, puikam ir divi gadi, vēl nav bijis Latvijā. Ļoti gaidām, gan varēs atbraukt,” domās, gaidot tikšanos, klusi saka vecvecmāmiņa.
Frančeska atzīst, ka savulaik bērnus izaudzināt bija vieglāk.”Tagad skolā bērni cits citu grib pārspēt ar ārējo – skaistāk ģērbties, ar dārgākām mantām. Toreiz bija formas, arī vecākiem nebija tādas rocības, lai savu bērnu kaut kā izceltu. Tagad citi laiki – iespēju ļoti daudz. Taču izglītība ir dārga, ne katrs var bērnus izskolot,” pārdomās dalās Frančeska, bet Jānis uzsver, ka tagad bērniem trūkst darba.
Visskaistākie brīži “Kastaņās” ir, kad pilna māja savējo. Visa dzimta kopā bija Frančeskas un Jāņa zelta kāzās. “Parasti Ziemassvētkos sabraucam pie vecākās meitas, Jaunajā gadā visus uzņemam pie sevis. Ne jau visi tiek, bet gaidām. Šoreiz tas izpaliks,” saka Frančeska. Mazmazbērni viņu mīļi sauc par Pepi, bet vecvectēvu par Papu.
“Saprotamies ar viņiem labi. Tā uzzinām, kā tagad skolā māca,” teic Jānis, bet Frančeska uzsver: “Galvenais, lai visiem dzīvē labi klājas. Tad arī ar mums viss kārtībā.”
Frančeska paskatās pa logu uz bērziem, kas kļūst aizvien baltāki. Negaisa laikā vienā iespēra zibens. “Jāiestāda vietā,” saka Jānis. Pie mājas, protams, arī kastaņas. Pašu stādītas. “1983.gadā kolhozs uzcēla māju. Jauka vieta. Veselava gan kļuvusi klusa. Paaudzes nomainījušās, vecie aizgājuši,” bilst Jānis, bet Frančeska atgādina: “Laiks paiet ātri. Mums nekā netrūkst. Esam bagāti. Bērni palīdz, atbalsta.”
Ziemā abi labprāt skatās detektīvus. Kā saka Frančeska: “Tādus nopietnus.” Protams, seko līdzi visam, kas notiek pasaulē. Daudz lasa. “Vai tad darāmā trūkst,” nosaka Jānis.
Komentāri