Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Dārzniece dziesmu pļavā

Jānis Gabrāns
18:01
06.12.2020
57
Ina Aizgale Istaa 1

Jau rakstījām, ka Cēsu Kultūras centra bērnu popgrupa “HEY” izdevusi savu otro dziesmu albumu “Mūsu diena”. Tas ir veltījums kolektīva pastāvēšanas 25. gadadienai. Albumā dzirdamas kolektīva dibinātājas un vadītājas Inas Aizgales komponētās dziesmas.

– Pirms 25 gadiem droši vien nebija domāts, ka tas būs tik ilgi dziedošs projekts.

– Protams, nē. Toreiz jau man bija tikai 25 gadi, vai tad ko tālu domāju. Pirms tam trīs gadus biju vadījusi ansambli “Sienāzītis”. Tad ar Aināru Melbārdi aizgājām uz Olgas disenīti, toreiz bija tādi muzikālie pasākumi pa visu Latviju, redzējām, ka Cēsu bērni ļoti forši dzied. Izdomājām, ka uzrunāsim labākos dziedātājus un uzaicināsim kultūras namā izveidot popgrupu. Tas taču būtu forši, dziedāt uz skatuves pie mikrofoniem! Visas meitenes, ko aicinājām, arī atnāca, tā tapa pirmais sastāvs. Tagad viņām jau 38, 39 gadi, mēs joprojām tiekamies, tas ir pats jaukākais! Visās grupās ir bijušas lieliskas meitenes, un nu jau bijušo dziedātāju bērni nāk pie manis dziedāt.

Gribu uzsvērt, ka maniem mazajiem dziedātājiem ir ideālākās mammas, viņas brauc uz koncertiem, konkursiem, atbalsta savējos. Tā ir vesela komanda, ar ko var kalnus gāzt. Man kaut kā palaimējies ar bērnu vecākiem, tie vienmēr bijuši lieliski! Varbūt tāpēc, ka pati esmu tāda… (smejas).

– Cik gadus mazie dziedātāji pavada popgrupā?
– Pārsvarā līdz devītajai klasei. Ja paliek mācīties Cēsīs, vēl turpina, bet vairums pēc 9.klases aiziet uz citām skolām, un grupiņa pajūk. Tad nāk vietā nākamie. Ņemu dziedātājus no trīs gadu vecuma, pēdējā iesaukumā atnāca daudz, vairāk nekā 20, sadalīju divās grupās. Vēl man ir astoņus, deviņus gadus jauni dziedātāji, ar kuriem tapa šis disks. Man patīk, ja sastāvs nemainās, tikai tā var sadziedāties, dabūt rezultātu. Ja notiek maiņas, nāk jauni vietā, vienmēr jāsāk no gala.

Strādājot ar mazajiem dziedātājiem, jūtos kā dārznieks. Iesēj sēkliņu, laisti, laisti, līdz izaug tas krāšņais zieds, bet tad tas jāno­plūc, jo bērni aiziet. Ir tas jaukais kulminācijas brīdis, kad rezultāts sasniegts, kad var braukt, dziedāt, un tad viss izšķīst, sākam visu no gala. It kā skumji, bet tā tas notiek.

– Kā ir ar bērnu dziedātprasmi, ikvienu var iemācīt dziedāt?
– Vienmēr atceros mammas māsas, kura bija mūzikas skolotāja, teikto: “Ja tu nevari bērnam iemācīt dziedāt, tev jāiet prom no šīs profesijas!” Tam varu tikai piekrist. Ar visādām metodēm, elpošanas, dziedāšanas vingrinājumiem jāpanāk, ka bērns dzied. Un manējie dzied!

Lai arī tagad ir smags laiks, mēģinājumi kopā nevar notikt, tam ir arī savs pluss, jo varam mēģināt individuāli. Strādājot ar visiem kopā, šādam individuālajam darbam nav laika. Tagad ir iespēja katru bērnu izprast no A līdz Z, un atklājas interesantas lietas. Tagad varu vairāk saprast, kāds kuram diapazons, un redzu, kā viņi mainās, arī paši bērni par to priecīgi. Kad strādā viens pret vienu, katrs tik cītīgi klausās un centīgi strādā! Jā, tas ir šī laika pluss, bet atzīšos, ka ilgi tā negribētu, jo žēl, ka paiet garām visi jaukie Ziemassvētku koncerti, visi konkursi, bet tieši tas jau ir tas, kāpēc bērni grib dziedāt.

– Laikam jau zem jautājuma arī jubilejas koncerts, kas plānots janvāra nogalē.
– Jā, mums iecerēts tik brīnišķīgs koncerts, ar dzīvo sastāvu, bet…. Negribam to sarīkot arī gadījumā, ja zālē var atrasties tikai cilvēki 50, jo nebūs prieka ne vieniem, ne otriem. Gribam pilnu zāli. Kopumā šajos gados vairāk nekā simts bērnu dziedājuši, visi taču grib būt klāt, satikties, padziedāt. Ja janvārī nedrīkstēs pulcināt pilnu zāli, pārcelsim līdz brīdim, kad tas būs iespējams.

– Var salīdzināt, kādi bērni bija toreiz, kad sāki, un tagad?
– Tagadējie ir nepacietīgāki, daž­kārt neizpilda uzdoto, bet vienmēr esmu teikusi, ka man ir forši bērni, to saku arī par tagadējiem. Viņi mani klausa.
Agrāk, kādas kustības dziesmām rādīju, tādas viņi pieņēma, tagad par mani dažreiz pasmej. Es jau neesmu dejotāja, nevaru nekā daudz jauna izdomāt. Kad saku, lai tie, kuri mācās breiku vai hip-hopu, kaut ko parāda, tad gan negrib to darīt.

Labākajās popgrupās ar bērniem strādā vairāki speciālisti. Ir vadītājs, vokālais pedagogs, stilists, horeogrāfs, kurš māca kustēties, un vēl viens, kurš sagatavo fonogrammas. Tad var strādāt, es esmu viena ar savu sintezatoru.

– Kāds no dziedātājiem aiziet arī tālāk, uz lielās skatuves?
– Protams! Lūk, Elīna Glazunova, kura piedalījās šī albuma ierakstā. Arī mana meita Una Daniela. Vēl var minēt Ritu Biezēku, kura dejo stepa grupā “Soul Tap”. Nedaudz pie manis dziedāja Elizabete Vētra no “Franko Franko”, bet tas tiešām bija īss laiks, nevaru teikt, ka viņu izaudzināju par dziedātāju. Bet ceru, ka visiem esmu iemācījusi prieku par dziesmu, kas patiesībā taču ir galvenais.
Kad bērni ir mazi, mēs ar viņu mammām tiekamies dažādos tusiņos, kad bērni izaug lieli, viņi nāk pie manis uz māju un mēs kopā tusējam. Tā visu laiku jūtos ar viņiem vienādā vecumā.

– Pašas sarakstīto dziesmu pūrs liels?
– Skaitījusi neesmu, bet kāds simts varētu būt. Kad strādāju bērnudārzā, tuvojoties pasākumam, vienmēr nolēmu, ka jāuzraksta dziesmiņa. Tā tās tapa, bet neesmu kopā visas salikusi, lai paliek vēsturei. Tas liels mīnuss, ka esmu tāda haotiska, neprotu visu salikt, lai viegli atrast, lai nepazūd.

Ir taču jauki, ja var bērniem dot dziedāt savas dziesmas, ir patīkami, ja var ierakstīt disku, lai tās dzird visa Latvija. Es taču zinu, kā popgrupām ar repertuāru, vienmēr tiek meklēts, ko dziedāt. Kad braucu uz citu popgrupu koncertiem, konkursiem, tur dzirdu, ka manas dziesmas skan, un tas ir jauki.

-Vai, rakstot dziesmas bērniem, jāņem vērā kādi īpaši noteikumi?
– Jo vienkāršāk, jo labāk, bet dziesmai jābūt melodiskai, lai, vienreiz noklausoties, tā skan ausīs. Man tādas dziesmas atnāk pēkšņi. Kad vēl strādāju skolā, dažkārt starpbrīdī ieslēdzos klasē un uzrakstīju, kamēr tā skan ausīs. Tās pēkšņi atnākušās un pierakstītās man patīk vislabāk. Kādas pāris dziesmas atnāca, naktī guļot. Pēkšņi dzirdu, kā pati dziedu, tā bez vārdiem, bet ar visām harmonijām. Uzreiz lecu augšā, pierakstu notis, jo zinu, ka no rīta neatcerēšos.

Ļoti svarīgi, lai ir labs teksts, ja ieraugi labu tekstu, dziesma jau sāk skanēt. Te varu uzteikt Ingu Cipi, ar ko man laba sadarbība. Viņa raksta teicamus tekstus, jau taktsmērā, tie skan, jau lasot.

– No kā dziesmu rakstīšana?
– Man vectēvs Pāvils Dāvis bija skolotājs, komponists ar absolūto dzirdi, ko esmu mantojusi. Kaut kādas muzikālās saknes jau ir, arī mamma spēlējusi akordeonu, bijusi muzikante ballēs, vadījusi ansambli.

– Ko vēl dari mūzikas laukā?
– Manas dienas paiet mūzikā. Līdztekus “HEY” ir vēl septiņi bērnu ansambļi Bērnu un jauniešu centrā, kuros dzied bērni no trim līdz 11 gadiem. Mazie ir visbrīnišķīgākie, tie visu, ko saku, uzsūc kā sūklī. Vēl Pārgaujā vadu senioru ansambli.

Kopš aizgāju no darba skolā un bērnudārzā, ir mazliet vairāk brīvāka laika no rītiem, tad strādāju datorā, meklēju tekstus, rakstu melodijas, bet pēcpusdienas un vakari paiet mūzikā. Vēl dziedu Pils korī, starp citu, arī jau 25 gadus. Daudz esmu mācījusies no diriģentes Marikas Austrumas, cenšos visu uzsūkt un tad dodu tālāk. Rezultāts būs tad, ja mācēsi pareizi mācīt, svarīgi, lai bērni dzied, nevis kliedz, kā dažkārt nākas dzirdēt kādās bērnu popgrupās. Tur nav dziedāšana, tikai kliegšana, bet jāteic, ir žūrijas, kam patīk šādi kliedzēji, un ir tādas, kas novērtē klusāku, bet tīrāku dziedāšanu. Kā nu kuru reizi gadās, tāds arī rezultāts. Man patīk otrais variants, kad klusāk, bet tīrāk, tāpēc arī daudz dziedam bez mikrofoniem, lai bērni iemācās sadzirdēt cits citu, lai dabūjam kopējo skanējumu.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
3

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
260

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
20

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
19

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
22
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
8
5
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
26
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
24
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
64
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi