Cēsnieks Ilmārs Vējiņš atgriezies pie jaunības aizraušanās – vijoļspēles. Uz to vedinājis meitas draugs, britu ģitārists, aktieris un filmu veidotājs Sems Hārdijs.
Nekad nav par vēlu modināt snaudošo. Vēl jo vairāk, ja tas ir talants un kaislība, kas pragmatisko vajadzību kārtā kā šķietami nelietderīgs iegūlis kādā prāta bēniņu stūrī.
Šis stāsts ir par atgriešanos pie personības saknēm un sapņiem, neļaujoties nožēlai par it kā pazaudētiem gadiem talanta slīpēšanā, bet gan brieduma gados atrotot piedurknes un mērķtiecīgi brienot atpakaļ uz savējo taku. Par to, kā šī izvēle piešķiļ dzirksti jaunam dzīves posmam un būvē tiltu uz citu kultūru.
Ilmāra Vējiņa vijoļspēli pirmo reizi izdzirdēju 2018.gada pavasarī Cēsu Centrālās bibliotēkas pasākumā, kur viņš bija ieradies atbalstīt meitu Jutu (ar starptautisko pseidonīmu – Juta Stīla), bijušo kikboksa čempioni, viņas pirmās bērnu grāmatas publicitātes pasākumā. Toreiz nenojautu stāstu, kas ir aiz šī muzikālā priekšnesuma.
Gandrīz trīs gadus vēlāk uzrunājot Ilmāru, “Druvai” tapa zināms, ka vijole savulaik apgūta nopietni: bērnībā šīs spēles pamati ielikti Cēsu Mūzikas skolā izcilu pedagogu vadībā, pēcāk mācības turpinātas mediņos (toreiz – Rīgas 1.mūzikas skola). Bijuši arī panākumi konkursos, taču astoņdesmito gadu sākumā no vijoļspēles novērsies. “Nemācēju ieraudzīt perspektīvu,” teic Ilmārs, atzīstot, ka tagad būtu vēlējies, lai kāds tobrīd viņu būtu stingrāk piebikstījis. Taču arī ar vijoli atgadījusies tehniska ķeza, tas jau nācis kā zīme. No mūzikas pavisam nav aizgājis, dziedāts ansamblī “Tremolo”, kādu gadu Zigmara Liepiņa radošajā vienībā “Opus”, taču jaunības dullums nedevis miera meklēt vēl ko citu. Gribējies arī gādāt par nodrošinātu dzīvi ģimenei. Dažādās nodarbošanās, kas vairāk nekā 20 gadu laikā iemēģinātas ģimenes budžeta uzturēšanai, nav bijušas saistītas ar mūziku. Nu izaudzinātas trīs meitas, un Juta “Druvai” atklāj – tētim šajā laikā vijoles ļoti pietrūcis, taču nodrošināt stabilitāti savējiem bijis svarīgāk. “Manuprāt, tas ir iemesls, kāpēc viņš vienmēr atbalstīja mūsu mērķus, lai cik traki tie citiem likās. Tētis gribēja, lai mēs dzīvē darām to, kas mūsu sirdij tuvs,” teic Ilmāra meita, piemetinot, ka tieši tēvs uzklausījis viņas vēlmi trenēties cīņās un aizvedis uz pirmo treniņu. Pirms gadiem sešiem Ilmāra audzināšanas ieguldījums atspēlējies. Meita Juta dzīvo Lielbritānijā, Londonā, kur mīla savedusi kopā ar profesionālu ģitāristu, aktieri un filmu veidotāju Semu Hārdiju. Pirmo reizi Ilmārs ar meitas izredzēto saticies Latvijā 2014.gadā. Britu viesis atceras – lai arī abi kungi nav pratuši otra valodu, viņi nejauši atraduši veidu, kā komunicēt – ar mūziku, jo Semam paķērusies līdzi arī ģitāra. “Toreiz viņš man deva vienu no vērtīgākajiem muzikālajiem padomiem, ko jebkad esmu saņēmis – lai spēlējot aizdomājos par emocijām un integrēju tās notīs. Uzreiz pamanīju atšķirību savā spēlē.”
Nākamajā viesošanās reizē Latvijā Sems ar Ilmāru kopā muzicējuši gandrīz katru vakaru, kopā radījuši jaunas melodijas. “Manuprāt, Ilmāram vajadzētu uzstāties kopā ar orķestriem visā pasaulē!” teic meitas draugs un saspēles biedrs. Sems izlēmis, ka vēlas ierakstīt albumu ar Ilmāru. Arī par šo brīdi ir interesantas atmiņas. Meita Juta noslēpumaini gādājusi, lai tēvam būtu vijole, piekodinājusi patrenēties, atjaunot prasmes. Tad norunāts beidzot apciemot meitu Londonā, un kopā ar abām pārējām meitām devušies ceļā. “Pa dienu gājām ekskursijās, iepazināmies ar kultūru, vakarā, protams, esmu saguris, bet te pēkšņi – Sems aicina uz savu studiju, sākām kaut ko improvizēt.” Sems paskaidro: “Es biju ierakstījis ģitāru un palūdzu Ilmāram improvizēt pa virsu.”
Fascinēts par Ilmāra spēju izvēlēties unikālu nošu un harmoniju kombinācijas, Sems aptuveni nedēļas laikā ierakstīto materiālu apstrādājis un publiskojis. Tagad viņu kopīgais albums “Duende” ir atrodams vairākās tīmekļvietnēs un atskaņošanas platformās. Un atkal – ieraksta laikā kungus šķīra ne tikai vecuma un pieredzes, bet arī valodas barjera. “Mums nedaudz palīdzēja tulkošanas aplikācijas, taču to tulkojumi reizēm bija kā komēdija,” atceras Sems. “Mūsu sadarbība ir pierādījums tam, ka mūzika ir valoda pati par sevi, ar kuras palīdzību var komunicēt arī tad, ja katrs runā citā valodā.”
Sadarbība ar Ilmāru turpinājusies arī pēc mājmuzicēšanā tapušā “Duende” krājuma. Cēsnieks komponēja un ierakstīja oriģinālu skaņdarbu Sema filmai “#Seko man” (“#FollowMe”), kas tika uzņemta Holivudā un tagad skatāma visā pasaulē. “Noteikti sadarbosimies vēl, un ļoti drīzā nākotnē man gribētos uzstāties ar Ilmāru jau dzīvajā – skatītāju priekšā,”saka Sems.
Arī Ilmārs “Druvai” apliecina – visi notikumi un tuvāko iedrošinājums devis pārliecību, ka tagad jāmēro šis ceļš. “Vajag darīt dzīvē to, kur sirds un kas vislabāk padodas!” Ilmārs apņēmies atjaunot meistarību, ik dienu trenējoties, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas klausīties dažādus izpildījumus pasaulē, viņš vērtē, ka gribēsies sniegt nelielus koncertus klātienē Latvijā. Ik pa laikam ar spēlēšanu rodas arī peļņas iespējas. “Badā gan jau nenomiršu,” ar humoru attrauc vijolnieks, vēlreiz apliecinot nobriedušo apņēmību dzīvi pilnībā saistīt ar mūzikas valodu.
Komentāri