Baiba Prindule – Rence tiek minēta starp pieprasītākajām pasākumu dekoratorēm, vides stilistēm, svētku meistarēm. Bet kā dzīve rit tagad, kad publiski pasākumi nenotiek jau kopš oktobra?
– Šis laiks ir tukšāks, bet ļauj vairāk attīstīties. Liek domāt, ko varu vēl līdztekus tam, ko māku? Domāju, visi radošie prāti ir atraduši jaunas šķautnes, tā vismaz ir man zināmo cilvēku lokā. Bijis laiks pieķerties lietām, kas tika atstātas kaut kur pakausī.
Vienmēr bijuši cilvēki, kuri raud, ka viss ir slikti, un cilvēki, kuri gatavi domāt, meklēt, šis laiks to tikai paspilgtinājis. Tie, kuri bēdājās, tagad bēdājas vēl vairāk, bet radošie kļūst tikai radošāki.
– Bet pandēmijas pats sākums droši vien nenesa pozitīvas emocijas?
– Protams, pagājušais pavasaris bija tāds, ne pārāk. Pirmie divi mēneši bija tie, kad likās, manā Maslova piramīdā tiek apdraudēts pamats, drošība. Un tas nav stāsts par ko citu, tikai par fizisku un emocionālu drošību. Labi, ka nāca vasara, kas bija atelpas brīdis starp pavasari un rudeni, kas atnāca ar otro kovida vilni. Bet es teiktu, ka pirms gada ap šo laiku bija piecas reizes sliktāk, kaut arī saslimstības rādītāji bija labāki. Toreiz emocionāli bija daudz grūtāk.
– Teātros stāsta, ka šajā laikā iestudē izrādes, lai izrādītu, kad teātri varēs uzņemt skatītājus. Kā māksliniekiem?
– Zinu, ka tie, kuri arī kāzu jomā darbojas kā noformētāji dekoratori, izstrādājuši trīs dažādas koncepcijas: ar cilvēkiem, bez tiem un ideālā pasaule. Koncepti noglabāti līdz brīdim, kad kāds no tiem varēs tikt īstenots.
Es savā profesionālajā darbībā vairāk koncentrējos uz to, ko var šodien, tagad, un mazāk dzīvoju nākotnei, gaidot, kad ko varēs. Šo laiku taču neviens neatdos atpakaļ, ja to pavadīsim tādā kā amēbas stāvoklī, tas nedos nevienam neko labu. Es teiktu, ka šis pavasaris man ir darbīgāks nekā pavasaris normālā dzīves režīmā, bez pandēmijas. Atrodas citi darbi, kas saistīti ar profesiju, ir vairāk foto sesiju, zīmoli domā, kā vairāk pārdot, un piesaista mani kā foto sesiju dizaina noformējuma veidotāju. Ir daudzas citas lietas, ko varu darīt lauciņā, kas saucas interjers. Cilvēki vairāk laika pavada mājā, tātad vairāk domā, kā izskatās vide, kurā dzīvo. Ko darīt netrūkst, un es strādāju šim mirklim! Necenšos domāt, ka pagaidīšu un rīt, tad nu darīšu! Nē, es daru tagad, jo iespējas ir!
No manas ikdienas šobrīd pilnībā izzudušas ballītes, pasākumi, bet pārējais, kas nācis vietā, nosedz to finansiālo robu, ko iesita svētku nebūšana.
– Vai, svinot kāzas pavisam mazā lokā, cilvēki domā, kā padarīt šo brīdi īpašāku?
– Cilvēki meklē dažādus variantus, kā svinēt, tā teikt, cenšas pielāgoties, bet pielāgošanās jau ir cilvēka dabā. Šis laiks licis mainīt domāšanu, cilvēki saprot, ka kāzas arī mazā dalībnieku skaitā var būt tikpat jauks notikums kā simts cilvēku ballīte. Jau pagājušajā vasarā redzēju, ka kāzas ar desmit cilvēku dalību sāk uztvert kā notikumu, kam vērts piesaistīt dekoratoru.
– Ja nav lielo saietu – kāzu, citu pasākumu -, varbūt pašai ir brīvākas nedēļas nogales?
– Tā ir, un to sajutu jau pagājušajā gadā. Šī pauze tiešām bija laiks, kad varējām izbaudīt nedēļas nogales, kas nebija izdevies pēdējos desmit gadus.
– No uzņēmējiem, kuri darbojas izklaides jomā, izskan, ka šis ir ļoti smags laiks, arī no valsts atbalsta nav.
– Es tam nepiekrītu. Esmu uzņēmēja, atradīšu veidu, kā nopelnīt naudu, jo manī radošais gēns ir tikpat spēcīgs kā uzņēmēja gēns. Sākot ar to, ka nevaru tā vienkārši būt mājsēdē, līdz tam, ka man ir svarīgi uzturēt biznesu. Man ir trīs algoti darbinieki, kurus pandēmijas laikā neesmu atlaidusi, pat ne samazinājusi algas.
Man ir ļoti palīdzējusi valsts, un to stāstu visiem. Man ir vīrs, kurš rūpējas par manu grāmatvedību, un grāmatvede, kas arī par to gādā, līdz ar to esmu cītīgi maksājusi nodokļus. Tāpēc pēdējā pusgada laikā esmu dabūjusi itin pieklājīgu atbalstu no valsts. Man tas bija negaidīti, jo nekad neesmu paļāvusies, ka kāds manā vietā kaut ko maksātu, man nekad nav licies, ka man šāds atbalsts pienākas. Bet, kad pēkšņi manā kontā no valsts ienāca nauda, ar ko varu samaksāt algas, nomaksāt īri, bija atziņa – ak, šādi tā valsts strādā! Lieliski!
Visi kliedz, cik valsts briesmīga, bet, ja esi šo laiku dzīvojis no autoratlīdzībām, neesi neko iekrājis, neesi rūpējies par savu nākotni, tā ir tava atbildība un šīs dienas realitāte. Es gribu teikt, ka valsts nav tik melna, kā to dažkārt mālējam.
– Tātad esat uzņēmēja, kura krīzi izmanto kā iespēju?
– Vienmēr jau var sūdzēties, bet, jā, es izmantoju šo laiku, lai attīstītos. Tieši pandēmijas laikā nomainīju telpas, no 200 kvadrātmetriem pārcēlos uz 500. Noliktava ir mans “noslēpumu kambaris”, kurā pārzinu katru plauktu. Tur esmu izveidojusi arī telpu darbnīcai, studijai, kur veidoju foto sesijas. Tā man kalpo arī kā birojs, jo esmu sapratusi, ka nespēju strādāt no mājām, absolūti nē. Teiksim, vīrs jau gadu strādā no mājām, viņš tur jūtas ļoti labi un negrib pat atgriezties birojā. Es tā nevaru, man vajag no rīta paņemt datoru un braukt strādāt citur, citādi man nav darba ritma.
– Turpinās arī mācības Mākslas akadēmijā?
– Drīzumā jāaizstāv maģistra darbs ar nosaukumu “Drošās vakariņas”, tas būs šī laika zīmē. Pirms mēneša pati izslimoju kovidu vieglā formā, tas iedeva jaunu dimensiju šim darbam.
Būšu maģistrs mākslās ar virzienu – vides māksla. Patiesībā tas ir tas, ko ikdienā jau sen daru. Man šis zinību gūšanas process sanāk tā otrādi, no sākuma visam gāju cauri praktiski, tagad to būšu apguvusi arī teorētiski. Un tas man licis saprast, ka esmu darījusi pareizi. Man izstrādājies tāds intuitīvs redzējums, kā vajag darīt, bet nevarēju nevienam paskaidrot, kāpēc man tā liekas. Tagad es to zinu un varu izskaidrot.
Ļoti žēl, ka mācības iekrita pandēmijas laikā, kas diezgan daudz atņēma no paša procesa, tāpēc ir sajūta, kad būs atpakaļ “miera laiki”, studēšu vēl vienā maģistra programmā. Jo būšana klātienē Mākslas akadēmijā jau ir puse no mācīšanās. Tikties ar pasniedzējiem, ar kursabiedriem, kuru vidū gan pavisam jauni, gan jau sirmgalvji. Un dažkārt no kursa biedra pat iegūsti vairāk.
– Viss izklausās tik labi, bet ir taču kaut kas, kā pietrūkst?
-Jā, šis ir labs jautājums. Kādā mirklī ir sajūta, ka pietrūkst pasaules, gribas kaut kur aizbraukt, lai noķertu ārzemju sajūtu, reizēm rodas vienkārša vēlme pēc kafijas kafejnīcā, kur sēdi pie galdiņa un vēro cilvēkus.
Tagad man liekas, ka šāds laiks bija vajadzīgs, jo patiesībā līdz tam dzīvojām pasaulē, kur viss bija pieejams, viss atļauts, un tad pazūd vēlmes. Tagad varam novērtēt iespējas, to īpaši sapratu savas slimošanas brīdī, kad desmit dienas pavadīju mājā. Es, kas neprot tā vienkārši būt mājās. Kad pēc tam aizgāju pēc kafijas uz kafejnīcu kaut līdzņemšanai, man bija sajūta, kā iznākot no cietuma. Tā īpašā brīvības sajuta ir kaut kas nenovērtējams. Kad atkal dzīve sāks atgriezties savās sliedēs, to varēsim novērtēt, būs bauda atkal aiziet uz teātri, uz restorānu. Dzīves baudīšana ir tas, kā pietrūkst.
Komentāri