Vēstures ekspozīcija Cēsīs, ko var dēvēt arī par vietējo “stūra māju”, cilvēkiem radījusi lielu interesi. Piecos mēnešos, kopš atklāts “Sirdsapziņas ugunskurs”, par mūspuses iedzīvotāju pretošanos abām okupācijas varām 20.gadsimta 40.-50.gados uzzinājis vairāk nekā tūkstotis apmeklētāju.
Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” kuratore Elīna Kalniņa, kura labprāt sagaida apmeklētājus un atbild uz jautājumiem, atzīst, ka viesu lielākais pieplūdums vēl tikai priekšā, jo durvis vērtas vien vasaras otrajā pusē, 23.augustā, kad Latvijā atceras Molotova -Ribentropa paktu un tā sekas. Tagad ekspozīcija apmeklētājiem atvērta nedēļas pēdējās dienās, bet, sākoties aktīvajai tūrisma sezonai, tā būs pieejama piecas dienas nedēļā.
E. Kalniņa saka, ka ekspozīcija izveidota īstajā brīdī, jo okupācijas tēma nezaudē aktualitāti. Top filmas, interesi veicinājusi arī ažiotāža ap čekas maisiem. “Var teikt, ka pēdējos gados ledus sakustējies. Apmeklētāji lielākoties ir 30 – 40 gadus veci, tie, kuri gan bērnību aizvadījuši padomju laikā, bet viņiem kopējā izpratne par to, kas notika, ir neliela, te viņiem ir iespēja paplašināt savus priekšstatus,” norāda E. Kalniņa.
No ekspozīcijā pabijušajiem cēsnieku esot mazākumā, galvenokārt ienākot pilsētas viesi, daudzi no Rīgas. Daļa zina par ekspozīciju, brauc uz Cēsīm, lai to apskatītu, taču netrūkst to, kuri ienāk, jo pamanījuši piemiņas sienu pagalmā vai iedegtās sveces, kas ved uz ekspozīciju. E. Kalniņa stāsta, ka itin bieži iegriežas ārvalstu tūristi, ekspozīcijā pabijuši viesi no Krievijas, Ukrainas, Lielbritānijas, Vācijas, Austrijas, citām valstīm. Kādā novembra vakarā ienākuši četri jauni cilvēki no Argentīnas, divi vīrieši, divas sievietes, kuri pirmo reizi ieradušies Latvijā, jo uz Rīgu bijušas izdevīgas aviobiļetes. Lai arī viņiem nebija nekādas informācijas par Latvijas skarbo vēsturi, par ekspozīciju bijusi liela interese, viņi daudz gribējuši zināt.
“Man ir prieks par katru apmeklētāju, jo patīkami redzēt, kā šī ekspozīcija “strādā”. Redzēt, ka cilvēki uzzina daudz jauna, labāk saprot šo vēstures posmu, jo gandrīz visi atzīst, ka par pretošanos neko nav zinājuši. Jā, šī ir vietējā vēsture, bet tā sniedz arī kopēju ieskatu par tā laika notikumiem valstī, par to, kāda bija cilvēku pārliecība, uzdrīkstēšanās. Ceru, ka apmeklētājiem, kuri nav no Vidzemes, radīsies interese noskaidrot, kas viņu pusē norisinājies, kā tur cilvēki pretojušies okupācijas varām.”
Par apmeklētāju atzinību labi stāsta arī ieraksti viesu grāmatā. Kāds raksta: “Paldies par iespēju ielūkoties pagātnē. Pārdomāts un kvalitatīvs noformējums, kas atstāj daudz iespaidu.” Cits norāda, ka šādai ekspozīcijai, kas stāsta par Latvijas iedzīvotāju drosmi visbriesmīgākajos laikos, jābūt katrā pilsētā. Vēl kāds norādījis: “Ļoti kvalitatīvs noformējums, saistoši parādīts stāsts. Patīk šis koncepts un ideja. Kārtējais pierādījums tam, ka pašiem latviešiem jācīnās un jārūpējas par savu zemi un tautu.” Atsauksmju vidū arī ieraksts krievu valodā, kurā teikts, ka šis ir interesants muzejs, rakstītājs arī norāda, ka bijušajā Padomju Savienībā Staļinu un Ļeņinu mīlot tikai neizglītoti krievi.
E. Kalniņa stāsta, ka apmeklētāji ekspozīcijā pavadot ilgu laiku, vispirms lasot faktus par pretošanos laika skalas telpā, tad kamerās klausoties atmiņu stāstījumus, tā paiet apmēram divas stundas.
“Interesanti, sākumā viņi domā, ka daudz nelasīs, bet aizraujas, tad ir jautājumi, ir vēlme dzirdēt, redzēt pārējo, un atkal ir jautājumi. Lielākais gandarījums, ka izdevies panākt, ka ekspozīcija ievelk cilvēkus. Redzot apmeklētāju attieksmi, dzirdot vērtējumu, varu teikt, ka visu esam paveikuši pareizi. Jau kopš idejas sākuma bija vēlme panākt, lai cilvēkiem nav daudz jālasa, redzu, ka izdevies atrast īsto teksta apjomu, kas nav par garu, bet arī pasaka visu nepieciešamo. Manuprāt, svarīgi apmeklētājam ļaut saprast, ka šī informācija viņam ir vērtīga. Valda uzskats, ka mūsdienu cilvēks arvien mazāk grib lasīt, bet redzu, ka tā tomēr nav. Ja prot ieinteresēt, cilvēki ir gatavi arī lasīt. Apmeklētāji atzinīgi novērtē izvēlēto risinājumu informācijas pasniegšanā, tas ir ļoti askētisks, tajā pašā laikā daudz pasakošs,” stāsta E. Kalniņa.
Cilvēki pēc apskates labprāt daloties savā pieredzē gan par paša saskari ar čeku, gan par ģimenēs piedzīvoto. Ne vienam vien šī ekspozīcija atklājusi kādu līdz šim nezināmu dzimtas vēstures lappusi vai likusi painteresēties par to.
Ekspozīciju apskatīt nāk arī jaunieši, un E. Kalniņai ir idejas, kā veicināt vēstures apgūšanu īpaši to klašu audzēkņiem, kuriem jākārto vēstures eksāmens, atbildot uz jautājumiem par Latvijas vēsturi, arī par okupācijas laiku. “Sirdsapziņas ugunskurs” devis jaunu stimulu darboties, meklēt ceļus, kā runāt par šo vēstures posmu.
Komentāri