Valsts probācijas dienesta (VPD) Cēsu nodaļas vadītājs Jānis Zārdiņš savā jomā strādā ilgāk, nekā darbojas dienests. Ar viņu sarunu par to, kā mainījies dienests tā pastāvēšanas divdesmit gados un kādi jauni pārbaudījumi to gaida.
– Cik ilgi pats strādājat probācijas jomā?
– Sākums bija tūkstošgades mijā, kad dienesta vēl nebija. Latvija vēlējās iestāties Eiropas Savienībā, sarunās bija sadaļas gan par tieslietu, gan citām jomām, un viens no kritērijiem bija, ka Latvijā ir jābūt probācijas dienestam. Cēsis bija viena no vietām, kur tapa pilotprojekts, kura nosaukums bija Nepilngadīgo uzraudzības dienests. Strādājām ar nepilngadīgajām personām pēc principiem, kādus aizguvām no Kanādas kolēģiem. Tad tapa VPD, vispirms lielajās pilsētās, tad vietās, kurās cietumi, Cēsis ieskaitot, pēc tam jau visā valstī.
– Tad var teikt, ka esat stāvējis klāt pie dienesta šūpuļa?
– Tā neoficiāli tiek piedēvēts. Man ir pat tāds goda vietā turēts vimpelis, kuru uzšuvusi kāda kanādiete. Tam otrā pusē ir veltījums “Pirmajam probācijas dienesta darbiniekam”.
– Kas ir mainījies darbā pa šiem 20 gadiem?
– Probācijas dienesta funkciju ieviešana un pilnveidošana ir notikusi pakāpeniski, tāpat kā nodaļu veidošana. Dažas lietas, ar ko dienests sākotnēji asociējās, vairs neeksistē, piemēram, postpenitenciārā palīdzība jeb atbalsts cilvēkiem, kuri atbrīvojas no cietuma. Tagad lielāko darba apjomu aizņem sabiedrībā izciešamie sodi. Kad 2006.gadā no Valsts policijas pārņēmām nosacīti notiesāto personu un pirms termiņa no ieslodzījuma atbrīvoto uzraudzību, šī pieeja, kā strādājām, bija līdzīga tai, kā to veica policija. Tāpat kā mākam kontrolēt bērnus, tā toreiz mācējām kontrolēt mūsu aizbilstamos, bet bija jāmācās sniegt arī atbalstu – pārdomātā, izvērtētā veidā saskaņā ar to, ko nosaka ārvalstu prakse, metodes, pētījumi. Tas, ko papildus iemācījāmies, – ir jāsaprot tie riski, kas novirza šos cilvēkus uz noziedzību. Jāstrādā ar cēloņiem, kas ir šo risku pamatā. Ja uz policiju notiesātas personas gāja vienkārši atzīmēties, mēs tam tagad pieliekam saturu, ar kuru risinām nozieguma izdarīšanas cēloņus. Tā ir milzīga atšķirība.
Klāt nākušas arī probācijas programmas, grupu nodarbības. Kad sākām lietot riska un vajadzību novērtējumu, sapratām, ka ir virkne klientu, kuriem šie cēloņi ir vienoti. Grupu nodarbībās ļoti labi palīdz tas, ka cilvēki viens otrā saskata to, kas pašam piemīt. Viņi cits ar citu mijiedarbojas un panāk, ka pašizaugsmes dinamika ir daudz ātrāka – pārmaiņas un secinājumi nāk daudz ātrāk, viņi labāk atpazīst savas problēmas.
– Līdzgaitnieki, brīvprātīgie – vai tas ir kāds rakstura tipāžs vai tomēr ļoti dažādi cilvēki?
– Grūti raksturot tādu konkrētu tipu. Iesaistās samērā jauni cilvēki, kuri tā pilnveido zināšanu un prakses bagāžu. Ir pensionāri, piemēram, iepriekš strādājuši kādā valsts iestādē un jūt, ka vēl varētu dot kādu labumu. Ir arī cilvēki, kuriem ir misijas izjūta un kuri vēlas kaut ko dot citiem. Protams, tam ir jābūt ar iekšēju motivāciju apveltītam cilvēkam.
– Ja salīdzina sajūtu, ar kādu sēžaties pretim klientam tagad un kā tas bija pirms 20 gadiem – vai toreiz viss nešķita gandrīz bezcerīgi?
– Tā bezcerība sākumā reizēm ir. Viņi nav motivēti, vai varbūt mums trūkst zināšanu un nesaprotam īsti palīdzēt. Sākumā arī nebija īsti citu resursu. Tagad brīvprātīgie, kuri palīdz noziegumu izdarījušajam, tur, ārpus šīm telpām, darīt kādas lietas ikdienā tā, lai šis cilvēks iekļautos sabiedrībā vēlamajās aktivitātēs. Diemžēl ir arī tādi, kuri pat pēc sadarbības laika ar dienestu joprojām nav motivēti un turpina izdarīt noziegumus, bet tas ir jebkurā sabiedrībā. Ir zināms procents, kuriem kriminālā subkultūra ir daudz būtiskāka par to, kas ir sabiedrībai sociāli vēlamais.
Taču tagad ir apzinātas likumpārkāpēju kategorijas, ar kuriem strādājot ir vajadzīgas speciālas, īpašas zināšanas. Piemērs varētu būt darbs ar dzimunoziegumu izdarītājiem, darbs ar atkarīgām personām, ar nepilngadīgajiem, ar cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura saslimšanas utt. Pēdējos gados mani ļoti interesējoša lieta ir radikalizācija. Pamanāmākās varbūt ir naida runas izpausmes internetā līdz pat teroraktiem, kur jau spridzina. Tā ir tā joma, kas tagad ir ienākusi mūsu ikdienā…
– Jau šeit Latvijā ienākusi, vai jūs vienkārši gatavojaties?
– Ir. Pat Cēsu pusē. Es esmu viens no trim darbiniekiem dienestā, kas šajā tēmā ir dziļi iekšā un kopā ar abām kolēģēm apmācām pārējos darbiniekus darbam ar tādas kategorijas cilvēkiem.
– Vai jūsu darbs pamazām pilnveidojies, vai tomēr bijis kāds brīdis, kad viss radikāli jāmaina?
– Drīzāk teiktu, ka tas bijis pakāpeniski. Bet, ja skatāmies uz, piemēram, dzimumnoziedzniekiem vai radikalizētām personām, tad darbā ar šīm kategorijām ļoti daudz palīdz iespēja piesaistīt ārējo finansējumu, piedaloties projektos. Daudz atbalsta saņemts no Norvēģijas valdības, tur novērtēts, ka esam ļoti lietderīgi. Darbā ar dzimumnoziedzniekiem sistēma un pieeja, kā strādājam, skaitās Eiropā viena no progresīvākajām. Caur projektiem ir izdevies ieviest to labāko, kas tajā brīdī bijis darbam ar konkrēto kategoriju cilvēkiem. Taču darbs ar papildu resursiem, proti, sabiedrībā aktīviem cilvēkiem, brīvprātīgajiem, biedrībām, – tie kā papildu resursi nākuši klāt pakāpeniski.
– Par Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem – kā no malas šķiet, kas tur noticis šo 20 gadu laikā?
– Ļoti līdzīgi kā ar mūsu dienestu. Atgriežoties pie tās pašas uzraudzības funkcijas, sākotnēji probācijas dienestā dominējošā bija kontrole, nemācējām sniegt atbalstu. Ar šo iestādi bija tāpat. Atceros, tajā laikā skola tur bija kā tāda gaismas saliņa, kā bāka, ko arī paši puiši novērtēja. Tā bija vieta, kur viņi pieredzēja ne tikai cilvēcīgu attieksmi, ne tikai izglītību, bet arī citas vērtības. Tagad gribētu teikt, ka cietums šiem puišiem ir kļuvis kā tāda audžuģimene. Saturiski tās vairs nav četras sienas, kurās jānotur, lai cilvēks neaizbēg vai neizdara jaunus noziegumus. Nu jau tā ir vieta, kurā ar jauniešiem notiek reālas pārmaiņas. Mūsu praksē ir arī situācijas, kad paši jaunieši atzīst – ja nebūtu nokļuvuši šajā iestādē, iespējams, jau būtu nomiruši.
Tas, kas tagad notiek – tādā ziņā Cēsis ir novatori; manas kolēģes šajā iestādē vada probācijas programmu smagus noziedzīgus nodarījumus izdarījušajām personām, grupu nodarbību beigās ir tikšanās ar ieslodzīto vecākiem. Jaunieši, vecāki, administrācijas pārstāvji no iestādes, sociālie darbinieki, psihologs, kāds arī no probācijas dienesta piedalās sarunās, un pats jaunietis stāsta, ko viņš šajā programmā atpazinis, kā ir mainījies viņa redzējums, kāda palīdzība ir vajadzīga tālāk, lai nokļūtu brīvībā. Būtībā viņš tādā veidā labāk sagatavojas tam, kas notiks aiz žoga. Tā tagad ir jau trīs vai četrus gadus. Nav pārāk sen, bet tāda pieeja ir ļoti svarīga.
Kad bērns izdara noziegumu, kas parasti notiek mūsu kā vecāku apziņā? Mums ir grūti noticēt, ka mūsu atvase ir spējīga kaut ko tik briesmīgu izdarīt, kā atņemt kādam dzīvību vai veikt seksuālu noziegumu. Realitātes apziņa nereti atklājas tieši kopīgajā sarunā. Galvenās pārmaiņas var sākties tikai tad, kad notiek šī atzīšana.
– Ko vēl gribētos izdarīt?
– Visā pasaulē kā karsts kartupelis ir radikalizācija. Vispār cilvēka domāšanā un rīcībā tiek izieti sava veida radikalizācijas posmi. Katram ir viens tāds – aktīvisms, kurā mutiski vai sociālo tīklu vietnēs paužam kādus viedokļus. Pēc tā var nākt nākamais posms, kāds piedalās mītiņā vai jau Saeimas logā iemet akmeni, kā tas bija 13.janvāra nemieros. Soli pa solim aizejot līdz pat tam, ka kāds ar pašnāvnieka jostu, bumbu vai kalašņikova automātu atņem citiem dzīvību. Mums ir jāsaprot, kurā brīdī šis aktīvisms, kas ir atbalstāma lieta, pāraug likumpārkāpumā.
– Vai ir skaidrs, kas provocē?
– Katram cilvēkam tas var būt ļoti individuāli. Kovida laikā Vācijā bija cilvēki, kas dedzināja vakcinācijas teltis, samērā vienkārša lieta, bet sabiedrībā par to bija milzīga šūmēšanās. Arī visas sazvērniecību teorijas, kas, piemēram, uzskata, ka valdību līmenī ir tāda kā sekta, kas valda visu pasauli. Piemēri ir daudz un dažādi, mums pašiem ļoti liels drauds var izrādīties kopienu sašķeltība. Krievvalodīgie lielākoties bijuši pakļauti Krievijas TV propagandai, un tas milzīgas sekas atstāj tajā, kā sabiedrība redz karu Ukrainā. Ne tikai naida runas līmenī, bet pat noziegumos. Tiek piekauti ukraiņi, cilvēki, kas iet ar Ukrainas karogu vai piedalās mītiņos. Tā ir ikdiena, bet – vai esam tai gatavi? Ne vienmēr. Tāpēc ir vajadzīgas jaunas mācības, jaunas metodes, kā strādājam ar to. Tas ir tas, kā pirms 20 gadiem nebija.
– Vai nerodas sajūta, ka noziegumi tikai transformējas, ka to nekad nekļūst mazāk?
– Es drīzāk gribētu teikt citādi. Katrā klientā vai likumpārkāpējā ir cilvēks. Cilvēks kā personība ar savu pieredzi, pārdzīvojumiem, arī ar deformācijām, ko viņam nācies piedzīvot. Tālākās izpausmes, vai runājam par radikalizāciju, vēl citiem procesiem, piemēram, zādzībām, – viss ir pakārtots un izriet no tā, kas ir šajā personībā ar konkrēto dzīves pieredzi, visbiežāk – traumatisko. Ir mijiedarbības, kas veido mūs kā cilvēkus, un tieši cilvēcību mēs nekad, nekad nedrīkstam pazaudēt.
Komentāri