Manā ciematā vārnu bariņš uzradās pirms apmēram sešiem gadiem. Toziem dzelzceļniekavecais suns bija nolēmis atstāt šo pasauli, bet, necik tālu netikdams, palika guļam gandrīz pie sliedēm. Uz apstāvēšanu ieradās sešas vārnas, lai kopā ar zīlītēm
nokoptu vietu.
Suns apēsts, bet vārnas pavasarī prom nedevās, tusēja priežu pudurī netālu no ciemata, traucēja mazos putniņus, apsekoja tuvējās atkritumu krātuves un ik pa laikam atsūtīja kādu pārstāvi uz ciematiņu izlūkos – vai ir kādi jaunumi? Nekā… Medniekam, kas dzīvoja blakus priežu pudurim, vārnas ātri vien sakrita uz nerviem. Ko gan citu var izdomāt vīrs, kam mājā plinte? Tak jau pablīkšķināt, cerot, ka putniem troksnis nepatīk. Bet vārnām laikam viena alga.
Pagājušajā gadā kaimiņa kaķis plānoja pārcelties uz labāku dzīvi “debesu dārzos”. Puspliks un pusakls, ik pa laikam pārnāca no kaut kurienes, kaut ko iegrauza un devās tālāk. Vārnas bija pamanījušas kaķa barības trauku pie ārdurvīm, un skola rokā! Lai gan kaimiņš bija stingri pārliecināts, ka runcis “ēd kā uz galu, bļodu līdzņemdams”, patiesībā vārnas naski iztukšoja trauku un, savā starpā cīnīdamās, plastmasas tondzeli ar uzrakstu “Marinēti kāposti” aiznesa labi tālu dārzā. Gada beigās kaķis “aizceļoja”, bet vārnas ātri atrada nākamo barotavu.
Ar kaķbarību labi noēdušos putnu bariņš, kas pāris gados bija pieaudzis divtik, katru rītu izsūtīja ziņnešus un novērotājus. Koordinātes nākamajam kopgaldam ātri tika nopeilētas! Tālu nebija jālido, blakus mājā ik rītu mazā gaismiņā vērās durvis, uz komposta kaudzi dārza galā aizsoļoja vīrs ar spainīti, kur uz rudens lapām un dārza lakstiem krājās arī mizas un citi atkritumi no virtuves. Vārnām liela izvēle gan te nesanāca – veģetārā virtuve rītā, pusdienā, vakarā, tikai retumis starp ābolu serdēm, dārzeņu un citrusu mizām, kafijas biezumiem un tējas krikumiem pagadījās i vistu kauliņi, i zivs galva. Tomēr tā bija nepārtraukta ballīte ar kartupeļa mizas serpentīnu knābī!
Nekas nav mūžīgs. Arī bezmaksas virtuve, pat ja tā ir veģetārā. Vīrs bija nolēmis vairs nebrist pa dziļo sniegu līdz dārza galam, bet mizas noglabāt toverī pie mājas. Vāks virsū, un ne ziņas, ne miņas. Vārnas neizpratnē lidinājās pāri ciematam, vērojot svarīgo dārza stūri. Nekā… Pagāja nedēļa, cītīgi pa stundai dežūrējot liepas galotnē. Nav un nav. Dežūru laiks saīsinājās līdz īsiem kontroles pārlidojumiem. Kur palika ēdnīca? Krīze? Bankrots? Tautas paruna vēsta, ka velns aiz bada pat mušas ēd. Vārnas, pa miestu sirodamas, noprovēja gan cigarešu galus, gan veļas knaģus pie auklas, izcilāja aizmirstas bērnu rotaļlietas, maisiņus un plastmasas puķupodus, uzklupa zupas katlam, kas iznests uz lieveņa dzesēties. Visiem ciemata un apkārtnes suņiem uz barošanas laiku bija jāļauj vārnām saņemt pienākošos desmito tiesu. Savukārt žagatām un sīļiem nebija ļauts tuvoties, kur nu vēl mēģināt tikt pie “virtuves abonementa”.
Februāra beigās, kad sniegs nokusa, ciemata vecie ļaudis atkal devās ierastajos maršrutos uz komposta kaudzēm. Te vienā, te otrā dārzā uzradās bezmaksas bufete. Visas divpadsmit pelēksvērces, jautri ķērkdamas, pārvietojās tur, kur svaigāks un bagātīgāks pievedums jeb pienesums.
Pagāja marts, vārnām sākās citas rūpes, ne vairs koku galos ciemata sadzīvi vaktēt. Ligzdas jātaisa, olas jādēj. Uz laiku iestājās miers.
Komentāri