Domes priekšsēdētājs G. Šķenders faktisko šīs sēdes daļas vadību uzticēja savam vietniekam A. Mihaļovam, kurš neatlaidīgi sita cauri savu viedokli, visus šķēršļus novākdams. Par veiksmīgu A. Mihaļova darbību liecina arī divu balsošanas reižu rezultāti, izskatot šo jautājumu. Pirms nedēļas – 9. februārī (piedalījās deviņi depu-tāti) : četri par, viens pret, četri atturas. Pēc nedēļas – 16. februārī : desmit par , viens pret. Daži raksturīgie viņa vērtējumi: ”Tā ir spekulācija, ka Pils laukumā nevar būt piemiņas vieta. Līdz šim pretargumenti nav dzirdēti” (ja darbojas tā,kā viņš šajā sēdē, tad jau visi argumenti, kam pietrūkst dzelzsbe-tona izturības, nav nekas).
Cēsu tūrisma padomes vārdā runāja vēstures un tūrisma centra vadītājs M. Malcenieks. Viņš pauda šīs padomes viedokli, ka izvērsta tūrisma interesēs nav Pils laukumā veidot plašu memoriālu komunisma terora upuriem. A. Mihaļovs tūlīt jautāja, no kurienes M. Malcenieks rāvis tādu informāciju. Viņa atbilde bija lakoniska: ”No ”Druvas””. Manu paskaidrojumu, ka arī domes sēdē tiek faktiski runāts ne jau par parastas piemiņas vietas, bet memo-riāla izveidošanu, A. Mihaļovs vērtēja kā nepatiesu.
Sēdes gaitā vairāki deputāti (G. Bērziņa, R. Sijāts) izteicās, ka nepiekrīt memoriāla veidošanai, ka te varētu būt tikai līdzšinēja apjoma piemiņas vieta. Un tad nu sākās raganu dejas.
A. Mihaļovs palika pie sava viedokļa, ka nav runas par nekādu memoriālu. Pie tam vairāki deputāti uzsvēra, ka piemiņas vietai nebūšot nekādas kapu auras.
Taču projekta autors tēlnieks M. Jansons runāja pavisam ko citu. Lūk, viņa komentārs, vērtējot savas skices: ”Divās plāksnēs varēs ie-rakstīt 600 bojā gājušo uzvārdus. Liksim kaut vai desmit, kaut vai div-desmit plāksnes.” (Lūk, kā!)
Muzeja vadītāja D. Tabūne pamatoja, ka plāksnēs vajadzēs iekalt ne 600, bet vismaz divreiz vairāk vārdu. Vismaz tik daudz bojā gājušo ir 1941. un 1949. g. izsūtīto, padomju okupācijas gadu desmitos notiesāto, filtrācijas nometnēs bojā gājušo. Ja pieskaita nacionālo partizānu cīņu gados likvidētos, un vēl, un vēl, skaitlis var pārvilkt pāri pusotram tūkstotim.
Represēto pārstāvji domes sēdē nepieļāva domu, ka jaunveidojamajā piemiņas vietā varētu nebūt bojā gājušo vārdu. Viņu argumenti sasaucās ar M. Jansona viedokli.
Tātad par ko bija runa domes sēdē – par parastas piemiņas vietas vai memoriāla izveidi? Jebkurš memoriāls ir arī piemiņas vieta. Taču tikai dažas piemiņas vietas ir memoriāli. Ja tiks īstenotas ieceres, par kurām runāja domes sēdē, tad iecerēts ne parasts memoriāls, bet gan tāds, kam nekropoles aura. Bojā gājušie apbedīti citur, taču viņu simboliskā apbedīšanas (piemiņas) vieta būs Cēsu zemē, Pils laukumā.
A. Mihaļovs nav dzirdējis nopietnus iebildumus piemiņas vietas izveidošanai Pils laukumā, taču, ja pie laukuma sienas tiks uzcelts arhitektonisks ansamblis ar nekropoles auru, kurš gan ļaus te rīkot izklaides pasākumus. Bet tieši šī varētu būt īstā vieta, ņemot vērā izklaides biznesam ļoti labvēlīgo vidi. Ja te organizēs plašus atpūtas pasākumus ar bufetēm un visādām izdarībām, politiski represētie pirmie cels trauksmi, ka notiek viņu likteņa tuvinieku piemiņas zākāšana.
Tas ir vai nav pietiekams arguments pret piemiņas vietas izveidošanu Pils laukumā? Vai domnieki patiešām grib panākt, lai balles un dažādi izklaides pasākumi te notiek blakus memoriālam? Deputāts J. Žagars domes sēdē izteicās, ka tieši tāpēc, ka Pils laukumā ir liela ļaužu plūsma, cauri iet jaunieši, arī uz pasākumiem Pils parkā, te lietderīgi atrasties piemiņas vietai. Lai redz, lai atceras, lai saprot, ka kaut ko tādu nekad nedrīkst pieļaut. Bet par ko pārliecināsies jaunieši, redzot, ka blakus piemiņas vietai (joprojām apgalvoju, ka nekropolei) var svinēt, priecāties, dzert un plosīties? Var nešaubīties, ka nākotnē šī būs atpūtas pasākumu vieta. Otru tik izdevīgu Cēsu centrā neatrast, ja nu vienīgi stadiona teritoriju. Bet tur Pils laukuma romantiskās auras nekad nebūs.
Pēc domes sēdes kāds savulaik aktīvs tautfrontietis izteicās, ka memo-riālam vispiemērotākā vieta būtu pie sv. Jāņa baznīcas. Upuru piemiņas dienās varētu vērt baznīcas durvis un logus, klausīties ērģeļu melodijas, pat atceres dievkalpojumus rīkot. Traucē M. Jansona skulptūra ”Laika vecis”? To demontēt un novietot citur, piemērotākā vietā, gan nav grūti. Un par ”Laika veča” iesaistīšanos dažādās dzīves norisēs, tikai ne pie sv. Jāņa baznīcas, nesen ”Druvā” ar īstu cēsnieka ieinteresētību rakstījis kinomākslinieks Gunārs Balodis. Viņš, un ne tikai viņš, ir neizpratnē, ka pēc viņa ierosinājumiem bagātā raksta publicēšanas ”Druvā” ir nāves klusums. ”Ja jau esmu muļķis un nekā nesaprotu, lai tad kompetentas pilsētas domes amatpersonas tā arī pasaka, ” tāda ir G. Baloža pašreizējā nostāja.
Par vienu no pamatojumiem memoriāla novietošanai Pils laukumā izvirza it kā faktu, ka te pirms aizvešanas novietoti nelaimīgie ļaudis un it kā arī čekas mājā blakus. Taču neviens vēstures dokuments par to neliecina. Nav arī tādu pierakstītu atmiņu. Kam gan var ienākt prātā, ka izsūtīšanas organizatori bijuši ieinteresēti visai pilsētai rādīt varmācības upurus. Toreiz visu no-strādāja klusām, tieši no automašīnām vai pajūgiem ielādēja dzelzceļa vagonos. Tagad ieinteresētības dēļ falsificē vēsturi, lai to izmantotu savas rīcības attaisnošanai.
Domes sēdē kāds represēto pārstāvis izteicās, ka tieši vēsturnieki esot pret pareizu lēmumu vietas izvēlē. Lūk, kā! Taču ne jau visi vēsturnieki. Tikai nesaprātīgie, tādi kā D. Tabūne, D. Vasmanis, V. Rudzītis, T. Pumpuriņš… Un tādi kā arhīva ļaudis. Saprātīgie piedalījās projekta izstrādē, lai dabūtu Eiropas naudu piemiņas vietai. Jā gan. Ja nebūtu Eiropas naudas, nebūtu nekāda domes lēmuma par piemiņas vietas izveidošanu līdz jūnijam. Jo tad nebūtu naudas, par ko šādu memoriālu būvēt.
Visvairāk brīnos par to, ka par tik neskaidri uzrakstītu lēmuma projektu, kuru izpildes gaitā var pavērst gan tā, gan citādi, balsoja desmit domes deputāti, arī sākumā iebildušie. Vienīgi Daumants Vasmanis drosmīgi teica: ”Nē!”
Dzīve rādīs, kuri bijuši tālredzīgāki un asāk domājoši – visi desmit vai viens D. Vasmanis.
Komentāri