Uzgleznot tā ,kā man pašai ļoti patiktu. Bet Cēsīs gaidīja šokējošs pārsteigums. Tas, ko es ie-raudzīju, nav vecais romantiskais, intīmais parks. Tas pilnīgi pārtapis. Agrāk Maija parka dīķis tik ļoti atgādināja franču pilīs redzētās ainavas– ar ēnainiem stūrīšiem un apsūnojušiem akmeņiem, ar neizpušķotiem augiem un atspulgiem ne visai tīrajā, bet krāsām bagātajā ūdenī. Te bija nepiespiestības un brīvības sajūta. Dīķa otrs gals, kur kādreiz atradās piemineklis, bija kā no citas lappuses – tas rosināja uz nopietnību, ielūkošanos dziļumā, liekot aizdomāties arī par Cēsu vēsturi. Raisījās citas sajūtas, arī traģiskas. Katram parkam ir arī sava nolemtība – kaut kas izaug vai aizaug, un Cēsīs to vienmēr varēja just.
Tagad, parkam radikāli pārtopot, senais ir it kā pamiris. Zālīte ir tik nopucēta. Nav bijušās burvības, eksotikas. Nu ir skaisti akmeņi, glīti puķu puduri, ūdens bez audzelībām. Man šokējoši. „ Ko viņi izdarījuši ar manu dīķi, kur ir liepas, kur palikusi senā aura, kur filozofiskie parka stūrīši?” tā es iesaucos. Parks ir
tik plašs un atvērts. Eju gar parka dīķi un vairs nejūtu seno enerģētisko līniju.
Te nu man atkal radās domas, ka, atjaunojot un pārveidojot, mēs varam arī nodarīt pāri. Cēsu ieliņās daudzviet uzradies jaunais bruģītis, un jūtu, ka zem tā parakta senās pilsētas intimitāte . Tā tomēr
ir liela māksla – veco, arī akmeņus nepārcelt, bet saglabāt, kā bija. Ja lodziņš, tik šķībs lodziņš, ka vairs nav glābjams, tad saglabāt vismaz vecās eņģes, neatsacīties no vecajiem, kaut šķībajiem slēģiem, kokā grebtajām durvīm. Redzu, vienā otrā vietā to ir pratuši.
Esmu fotografējusi Pils parka skulptūras. Kad tās bija pelēkas, apsūnojušas, bet reizē tik personīgas. Tagad redzu glītas, nopucētas. Pils parks no kāpņu augšas man vienmēr raisījis fantāzijas par to, kas sagaidīs lejā. Asociācijas saistās kā ar pasaku tēliem, tā ar pompoziem notikumiem. Nezinu otru tādu parku, kur tik dzīvi savijas realitāte ar mistiku.
Ziemās Rīgā daudz domāju par Cēsu parkiem, par unikālo pilsētu. Rīgas kanāliem nepiemīt tāda burvība. Katru reizi mani pārsteidz cik sv. Jāņa baznīca ir varena, cik tās mūri biezi un arhitektūras detaļas izteiksmīgas. Atgādina Spānijas mūra pilis un nocietinājumus. Bet viduslaiku mazās ieliņas pierāpojušas baznīcai cieši klāt. Šodien agri no rīta šaurā Cēsu ieliņā ar pretimnācēju bijām vieni, un es izbaudīju mazpilsētas īsto garu tā, ka man gribējās ar nepazīstamo sasveicināties.
Esmu atkal, lai zīmētu. Šogad uz plenēru braucu ar sajūtu, ka vēl kaut ko neesmu paguvusi 15 un vairāk vasarās. Tagad zinu, ka pēc atmiņām uzzīmēšu savu Maija parku, iemūžināšu senatni. Bet vispirms sākšu ar tagadējo, ar brīnišķīgo rožu dārzu, kas atradis vietu Maija parka līdz šim neizteiksmīgākajā daļā. 20 akvareļmākslas plenēros radītie mākslas darbi ir visīstākais dokumentālais stāsts par senajām Cēsīm. Mākslinieki daudz saglabājuši no tā, kas tagad ir pārveidots, kļuvis jauns un skaists. Vienmēr jau būs par un pret argumenti – kā un cik daudz saglabāt veco, ko pārvērst, padarīt košāku.
Cēsis no „Varavīksnes” vasarām, no gleznošanas pie Gaujas un „Siļķēs” man asociējas arī ar zaļo krāsu un ar mūžīgu sauli. Ir tāda sajūta, it kā ikreiz Dieviņš paņem slotiņu un noslauka mākoņus virs Cēsīm, mūs gaidot. Cēsis ļoti daudziem Latvijas māksliniekiem ir radošo prātu kalve. Ļoti daudzi Cēsīm var pateikties par mākslinieciskās personības attīstību.
Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri