Kāds stāvoklis ar bērnu ēdināšanu un ēdienu gatavošanu ir ģimenēs, mēs izjūtam katru rudeni, kad skolā ierodas jaunie bērni. “Zupas, sakņu salātus es neēdu,” tā ik reizes pie galda skan jauniņo iebildumi par piedāvāto ēdienu. Uz jautājumu – kāpēc, skan atbilde: “Nekad to neesmu ēdis!” Šodien daudzās ģimenēs, kur virtuvē nesaimnieko vecmāmiņas, veselīga uztura gatavošana nenotiek – vecāki aizņemti darbā, ērtāk nopirkt gatavu. Pie mums jau arī pēc dažiem gadiem būs kā Amerikā – resnuļu, ka biezs. Lai jau lielie staigā, kā grib, bet bērnus pasargāt ir mūsu pienākums. Mūsu skolā tas tiek realizēts pilnīgi bez atlaidēm – kas galdā, tas jāēd. Pusdienās vienmēr pirmajā ēdienā zupa, ko pirms sēšanās pie galda salej šķīvjos pedagogs. Tajā pašā šķīvī otro ēdienu bērns ēd, cik grib. Arī trešo ēdienu – kompotu, sulas, var dabūt papildus. Es nevaru iedomāties, kā var būt situācija, ka augošam bērnam jāaiziet no galda ar pustukšu vēderu – porcija apēsta. Gadās, ka kāds Ansītis vai Grietiņa pažēlojas vacākiem, ka liek ēst negaršīgu ēdienu. Tad aicinu vecākus pie galda, un sūdzmani bar vecāki, jo mūsu saimnieces gatavo ļoti garšīgi. Vecākus mēs vecāku dienās un arī ikdienā atbraukušos vienmēr aicinām pie galda. Mācām bērniem būt pieklājīgiem – nedrīkst ciemos atbraukušais stāvēt aiz durvīm, kamēr bērns paēd. Esam izšķērdīgi. Ar visu izšķērdību mūsu ēdināšanas pašizmaksa ir zemāka. Protams, mūsu kopgalda veselīgo uzturu palīdz nodrošināt arī skolas dārzs. Bērnu darbs dārzā nes divus labumus – dārzeņus, augļus visam gadam un, pats galvenais, bērns iemācās strādāt, pārvarēt grūtības, bez kā dzīvē nekur tālu netiksi. Ko šai jautājumā var iesākt masu skolas? Manuprāt, kamēr skolas ēdnīcās saimniekos privātais un skolas direktors un vecāku komiteja stāvēs kā auns pie jauniem vārtiem, nekāda kliegšana valsts līmenī nelīdzēs. Skolas vadībai un vecāku komitejai jādiktē kārtība ēdināšanā, jo skolā viņi ir atbildīgi par bērnu veselības stāvokli. Ar vecākiem arī ir jāstrādā, izglītojot par veselīga uztura nozīmi bērnu turpmākajā dzīvē. Nopietns darbs, kas, manuprāt, ir gaužām nepietiekams. Negatīvo informāciju no reklāmām var saņemt nepārtraukti. Tās ar spilgtumu un uzbāzību vecāsmātes gudrības nodzen pagaldē.
Pie reizes gribu izteikt arī savas domas par izglītības problēmām šodien. 800 gadu jubilejas sestdienā notika arī Cēsu skolotāju institūta salidojums, veltīts grāmatas atvēršanai par institūta koriem un to diriģentiem. Ar Cēsu skolotāju institūta koriem slavenas kļuva arī Cēsis. Imants Kokars, saņemot institūta vadības atbalstu, spēja panākt, ka jādzied katram studentam – nākamajam skolotājam. Ja nevarēji izlases, jauktā, ne meiteņu korī, tad “rūcēju” koros. Tā mēs apsmaidījām tos otros. Ja kādu kora stundu (no plkst.8 līdz 9) nokavēji – stipendija mēnesi nost. Lūk, kāda “gaiša varmācība” pastāvēja pret studentiem. Arī sarīkojumu dejas 1947., 1948. gadā brauca no Rīgas mums mācīt. Tā mūs arī ar marksisma – ļeņinisma – staļinisma, Makarenko un Suhomļinska mācībām gatavoja par skolotājiem. Ar Makarenko mācību saslimu uz mūžu. Tagad “modernie” pedagogi par šo vīru kaunas runāt, bet mani tas neuztrauc. Arī toreiz bija vērtīgas lietas un gudri cilvēki, taču ne katram pietiek prātiņa to saprast. Makarenko mācība parāda, kā sagatavot bērnu darba dzīvei, izmantojot psiholoģiju. Jebkurš vēlas par sevi dzirdēt ko labu. Pedagoga uzdevums un meistarība ir dot iespēju ko labu padarīt, lai varētu pateikt labu vārdu. Ar to tad bērnu piesaista kā suni pie atsperes. Cēsu skolotāju institūta salidojumā pārliecinājos, ka gandrīz visi mani studiju biedri vairs nestrādā. Uz jautājumu – kāpēc, jo daudzi ir par mani stipri jaunāki, saņēmu atbildi, ka viņiem nav pieņemama bērnu visatļautība, rupjības. Kur tam sākums? Vispirms jau tai apstāklī, ka šobrīd ir ļoti daudz bērnu, kas dzīvo garīgos un fiziskos “lopu laidaros”. Vecāki nodzērušies, mājās haoss, vistrakākās rupjības, atņemtas vecāku tiesības. Bērni no šādas vides garīgi netīri ierodas skolā un tur sāk atdarināt mājās redzēto. Skolotāji iebilst, baras, soda. “Bērns tika garīgi traumēts,” tā šos pedagogus pasen sāka tiesāt LTV sīka dāmīte. Neminēšu vārdā, lai nenodod mani tiesā par goda aizskaršanu. Visur tika skandinātas bērnu tiesības, dalīti un publicēti uzticības tālruņi, lai zvanītu, ja bērnu traumē. Tad radās pat ministrija, kuru inspektori – dāmītes juristes braukā pa skolām un vāc ziņas par stingriem, bargiem pedagogiem. Pārbaudes aktos direktoriem uzdod veikt stingro skolotāju kvalifikāciju. Man nācies sastapt arī vecākus, kuri par savu izlaisto atvasi man atbild, ka viņi nedrīkst bērnu traumēt, jo viņš zvana uz uzticības tālruni. Tas, ko šie bērnu tiesību aizstāvji daudzos gadījumos dara, ir noziegums pret bērnu. Parasti bērni, kas nāk no bērnu nama, ir smēķētāji. Kad griežos pie bērnu nama vadības, lai nedod rokas naudu, lai nepirktu smēķus, seko atbilde, ka viņi nedrīkst to darīt, jo sekos sūdzības. Vai tiesību aizstāvji ir painteresējušies, cik bērnu namos ir bērni, kas neiet uz skolu, bet ēd, guļ un dara blēņas? Skumji, ka 21. gadsimtā cilvēkiem, kuri atbild par bērnu sagatavošanu dzīvei, nevar iestāstīt, ka cilvēkbērns tāpat kā visas dzīvās radības bērni ir jāmāca un arī jāaudzina. Jau no mazotnes bērniem ir jāiemāca, ko drīkst, ko nedrīkst, ka jāatbild par savu rīcību. Pretējā gadījumā to nāksies saprast tiesas zālē vai dzīvojot bomžu dzīvi.
Šogad katrā avīzē sludinājumi, ka skolas meklē skolotājus. Viens no iemesliem trūkumam ir zemās algas. Taču nenoliedzams ir arī tas, ko minēju iepriekš, jo jaunie cilvēki negrib nervus bojāt. Visam tam klāt nāk pedagogu pārkvalifikācijas prasības. Man, lai mācītu civilzinības 9. klasē, bija jāiziet seši dažādi kursi A un B līmeņos, katrs pa 36 stundām. Ko es tajos guvu? Atpūtu no darba. Skolu darba pārbaude – akreditācija ir papīru kaudzes rakstīšana. Šodien no datora izdrukāt var visas programmas, likumus un to aprakstus, bet vai tas ir galvenais? Galvenais ir, kā tavs audzēknis ir sagatavots turpmākam ceļa posmam. Vai viņam pietika zināšanu un uzņēmības, lai tiktu vēlamā skolā? Ne papīri, bet beidzēju atzinums ir labākā liecība par skolotāja darbu. Pedagogiem labāk nesēdēt pie datora un neprintēt skaistas atskaites un plānus, bet tai laikā strādāt ar bērnu, palīdzot risināt viņa problēmas. Ilgajā darba pieredzē esmu pārliecinājies, ka ikgadējos salidojumos bijušie vissirsnīgāk atceras stingros skolotājus, kurus šodien vajā tiesību inspektori. Bērnu tiesību aizstāvjiem, kuriem nav nopietnas pieredzes darbā skolā, būtu jāaizliedz tikties ar bērniem, lai beigtu skolotājus beztiesiski pazemot, aizbaidīt no skolas.
Dzīšanās pēc jaunā, labākā ir ap-sveicama, bet aizmirst iepriekšējo pieredzi, senās tradīcijas un gudrības nav prāta darbs. Diemžēl tā noticis izglītības sistēmā. Pēc okupācijas sabrukuma jaunais ministrs ar īstu jaunības degsmi sāka visu no jauna, neizvērtējot, kas skolās no vecā saglabājams. Šais gados lielākā kļūda, kas pieļauta, ir tas, ka ir pazemots skolotājs gan materiāli, gan morāli un bērns palaists brīvībā. Tiek gaidīts, kad komunisma laikā sagatavotos nepareizos skolotājus nomainīs demokrātijas apstākļos sagatavotie, bet viņi uz skolu nenāk. Ir aizmirsts, ka šie “nepareizie” skolotāji 50 okupācijas gados prata skolēniem nodot latviskumu, tautas tradīcijas un alkas pēc neatkarīgas Latvijas. Kas gan cits, ja ne nepareizo skolotāju mācītie un audzinātie uzsāka dziesmoto revolūciju un stāvēja barikādēs? Šie nepareizie paši jo bieži bija pirmajās rindās cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. Man grūti iedomāties, kas daudzās, sevišķi lauku skolās, notiks tuvākajā nākotnē, kad skolotāji pensionāri pametīs darbu. Tas ir karātavu humors, labi, ka viņiem maza pensija.
Komentāri