Priecēja tas, ka Cēsis apmeklēja tieši ekonomikas ministrs, jo viņa vadītā ministrija ir tā, kas gādā, lai uz attīstību virzītu ne tikai Rīgu, bet arī citas Latvijas pilsētas, piemēram, Cēsis. Arī sarunas gaitā ar ministru atklājās daudzi jautājumi, kuri ir saistīti tieši ar Cēsīm, pilsētas vidi un līdzekļu piesaisti. Tas ir liels pluss, ka diskusijā tās dalībnieki runāja par konkrētām lietām. Man patīk tas, ka ministrs veic aktīvu rosību un darbu saistībā ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu sadalījumu. Viņš nebaidās no radikālas rīcības un ir slēdzis vairākas šaubīgas programmas, lai ar to palīdzību nebūtu iespējams izsaimniekot līdzekļus.
Protams, ar ministra vizīti nevar rast risinājumus dažkārt samilzušajiem jautājumiem. Nenotiek tā, ka vienas dienas laikā Ministru prezidentu iepazīstina ar jautājumu un nākamajā nedēļā to jau izskata Ministru kabineta sēdē. Bet galvenais ir uzsākt diskusiju. Tajā varēja pamanīt, ka ministram dienas ir ļoti aizņemtas un laiku ārpus kabineta viņš velta konkrētās situācijas iepazīšanai. Tās lietas, par kurām runāja uzņēmēji un pašvaldību pārstāvji – tā bija tā sāls. No mazpilsētas vides mēs devām to mazo graudu, lai viņš saprastu reālo situāciju. Tā viņam arī ir vieglāk izlemt, ko darīt tālāk, pieņemot lēmumus un sēžot ministra krēslā.
Tā kā viens no manis uzdotajiem jautājumiem skāra investīciju projektu aktualitātes, ministrs apstiprināja, ka arī turpmāk būs iespēja piekļūt Eiropas Savienības līdzekļiem. Tāpēc es gribētu ieteikt nebaidīties un spert soli, rakstīt projektus arī citiem uzņēmējiem, jo tā ir iespēja mazināt riskus, piemēram, ņemot kredītu. Pēc tam
var veiksmīgāk attīstīties, jo laiks skrien ļoti ātri. Mums diemžēl ir jāielec laika vilcienā, jo pretējā gadījumā gan Eiropas lielie uzņēmēji, gan firmas no Rīgas, kuras dominē savā sfērā, pārņems nozari mazpilsētās, nogriežot iespēju attīstīties vietējiem uzņēmējiem.
Lai iegūtu finansējumu no valsts un ES, mazpilsētas uzņēmējiem investīciju piesaistīšanas projektu rakstīšana ir viena no iespējām dabūt papildus līdzekļus. Bet tos neraksta tikai projektu rakstīšanas dēļ. To dara tādēļ, ka uzņēmējs ir stingri apņēmies attīstīties savā sfērā, kuru viņš pārzina. Lielākā muļķība būtu rakstīt projektu ne – savā sfērā, vēloties ielekt svešā lauciņā. Projektam ir jāizdzīvo arī bez Eiropas atbalsta. Finansētājiem ir jāredz, ka uzņēmējs vēlas plānveidīgi realizēt savas ieceres ar mazāku kredīta risku.
Arī bez iespējas saņemt Eiropas Savienības atbalstu biju nolēmis tālāk attīstīt firmu. Tieši manā pakalpojumu sfērā – veļas mazgāšanā un ķīmiskajā tīrīšanā – es arī piesaistu līdzekļus. Es sapratu, ka dzīve piespiež radikāli uzlabot strādnieku darba un vides apstākļus, kā arī pielāgot tehnoloģiskās iekārtas Eiropas standartiem. Jebkuram uzņēmējam mūsdienās ir rūpīgi jāpārdomā iepriekš minētie faktori, jo turpmāk arvien dominēs tehniskā nodrošinājuma, strādnieku interešu, darba vides uzlabošana un ražošanas izmaksu mazināšana.
Tā kā es arī esmu viens no uzņēmējiem, kurš iesniedz investīciju piesaistīšanas projektus, man ir savs vērtējums un skatījums uz to vērtēšanas kārtību un sistēmu. Pēdējā gada laikā esmu izgājis cauri investīciju projektu sagatavošanas un ie-sniegšanas procesiem, izņemot grūstīšanos pie durvīm. Taču tas bija tikai fināls un redzamā daļa. Tam visam bija arī neredzamā puse. Gada laikā divas reizes tika mainīti spēles noteikumi projektu rakstītājiem un gatavotājiem. Uzskatu, ka valsts nebija pienācīgi sagatavojusies, lai investīciju programmas uzņēmējiem būtu pilnīgi skaidras un nepārprotamas. Tās bija vai nu sasteigtas, vai rūpīgi nepārdomātas, pildot Eiropas direktīvas. Tāpēc vēlāk vajadzēja mainīt spēles noteikumus, steigā tos pielāgojot Latvijas situācijai. Skaidrības nebija līdz pat projekta beigām, radot haosu un uzņēmēju neapmierinātību. Plānojot ie-sniegt arī savu projektu un rēķinoties ar esošajiem naudas līdzekļiem, es startēju ar pavisam citiem nosacījumiem. Notika izmaiņas Ministru Kabineta noteikumos, mainīja procentuālo sadalījumu, pēc kura rēķina atbalsta piešķiršanu. Tas daļēji izjauca manu naudas plūsmu, plānus un samazināja projekta iesniegšanas termiņu. Tas savukārt nozīmēja, ka viss bija jāsasteidz.
Raugoties nākotnē, varu teikt, ka pakalpojumu sfēra visā Latvijā, nerunājot tikai par veļas mazgāšanu un ķīmisko tīrīšanu, ir vidējā līmenī. Tas nozīmē, ka ir iespējas attīstīties pakalpojumu sniegšanas kvalitātes līmenī. Cilvēki arī nākotnē pirks šos pakalpojumus – transporta, ēdināšanas, telpu uzturēšanas un apsaimniekošanas, kā arī citus. Viņi pakalpojumus iegādāsies ar domu tos deleģēt profesionāļiem, lai savā algu sarakstā nebūtu jātur, tā teikt, lieki darbinieki. Sociālais faktors arvien noteiks risku, jo uzturēt strādnieku, maksāt sociālo nodokli, garantēt atvaļinājumu, apmaksāt slimības laiku, nodrošināt darbinieku aizvietošanu un citas lietas ir smags pārbaudījums jebkuram uzņēmējam. Lielajiem uzņēmumiem būs izdevīgi pirkt papildus servisu, tāpēc pakalpojumu sfērai nākotnē ir kur augt. Pierakstījusi INGA BITE
Komentāri