Raunā
Rakstīt „Druvai” mudināja 9.februāra publikācija “Sola līdzsvarotu attīstību”, raksti par mūsu cilvēku likteņiem darbā ārzemēs un mana pagājušā gada pieredze Ziemeļīrijā. Bet galvenokārt tas, ka pats Latvijā dzīvoju laukos.
Ļoti jauki, ka reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs sola nākotnē atbalstīt reģionālās pilsētas. Bet kas notiek laukos? It kā jau valdība cenšas kaut ko darīt, izmantot arī Eiropas naudu. Piemēram, janvārī Cēsīs rīkoja Eiropas projekta finansētu semināru par ražošanas attīstību pagastos. Pats nepiedalījos, nevaru spriest, vai tas bija teorētisks, vai uz praktiskām pārvērtībām vērsts. Bet, rakstot šīs rindas, uzzināju, ka sestdien ceļš no Raunas uz Jaunpiebalgu bijis vienā ledū. Rodas jautājums: vai siltā ziema ir apēdusi tik daudz līdzekļu, ka nesanāk grantij un kaisīšanai? Jauniešiem jābrauc uz Piebalgas minifutbola tūri pa tīru ledu. Tā, lūk, ar tiem laukiem.
Pēc Īrijā un Ziemeļīrijā vērotā man ir konkrēts priekšlikums, ko darīt lauku labā. Tā kā viena izpētes komisija bijusi Īrijā un devusi atbildi uz „sarežģīto” jautājumu, kāpēc cilvēki brauc strādāt uz ārzemēm, tad ieteikums ir šāds: kādai citai komisijai aizbraukt un papētīt, kā attīstās ražošana Īrijā, salīdzināt to ar mūsu iespējām un uzsākt ko līdzīgu Latvijā. Protams, ņemot vērā arī abu valstu objektīvās (klimats) atšķirības. Tā būtu vienkāršāk, ātrāk radīt jaunas biznesa idejas.
Lai labāk ilustrētu Īrijā redzēto, gribu pastāstīt par nelielo apdzīvoto vietu, kurā strādāju. (Tuvākās lielākās pilsētas atradās kādus 20 – 30 kilometrus.) Ciematā bija baznīca, veikals un kādas 30-40 privātmājas. Reizi mēnesī atbrauca liels autobuss – ceļojošā bibliotēka. Vienīgā ražotne centrā bija metālapstrādes darbnīca, kurā strādāju. Tā nodarbina 10-20 cilvēkus, un gada apgrozījums ir 500 tūkstoši līdz miljonam latu. Netālu no ciemata darbojas koka paliktņu izgatavošanas ražotne un rūpniecības preču bāze. Ne pārāk tālu no centriņa bija vēl divas nelielas metālapstrādes darbnīcas. Manā darba vietā pamatprodukcija bija no metāla caurulēm gatavoti izstrādājumi lopu novietnēm, otrajā ražoja kaut ko laukkopībai. Trešajā viens no produkcijas veidiem bija spīdīgie aizsargstieņi džipiem. Bet tieši apkārt ciematam bija lopu ganības.
Cilvēki apkaimē dzīvo turīgi. Dievkalpojumu laikā pie baznīcas varēja saskaitīt līdz simts automobiļu, pie tam pēdējo gadu modeļus.
Līdz ar daudzajām mazajām ražotnēm ciemata apkaimē bija arī lielākas. Netālu darbojās kāda gaļas pārstrādes ražotne ar 20 -30 strādniekiem maiņā (strādāja galvenokārt ukraiņi), vairāk nekā desmit saldētājfurgoniņiem produkcijas izvadāšanai pa Īriju un pāris lielām fūrēm gaļas vešanai.
Nelielajā lauku teritorijā ir investējusi arī liela kompānija „Quinn”, kurai pieder lielas viesnīcas Dublinā, Prāgā. Objektivitātes labad gan jāsaka, ka šīs vietas uzņēmējdarbību daļēji nosaka tas, ka te atrodas cementa izejvielu iegulas. Tāpēc uzņēmumam šeit pieder liela cementa rūpnīca, pateicoties atbilstošām smilšu atradnēm – arī liela stikla pudeļu rūpnīca. Savukārt tas tuvākā apkārtnē ļauj darboties trim mazākiem betona izstrādājumu ražotājiem. Tomēr neatkarīgi no izejvielu atradnēm kompānija pagājušajā gadā šeit netālu, tuvāk pie nelielas īru pilsētiņas Priekuļu lielumā, atklāja lielu elektrokabeļu rūpnīcu. Kādai citai lielai firmai šajā nelielajā pilsētiņā ir moderna plastmasas izstrādājumu rūpnīca.
Lai vēl raksturotu šo lauku ekonomisko situāciju, jāsaka, ka tur augstienē – kalnā, kas ir mazliet augstāks par Gaiziņu, ir uzstādīti daudzi lieli vēja ģeneratori.
Apkārtnē arī daudz ūdeņu. Ir uzņēmēji, kas nodarbojas ar zivsaimniecību. Vasarā ļoti populārs ir ūdenstūrisms, kuģo ar kuģīšiem pa savienoto ūdens kanālu un dabisko ūdens tilpju ceļiem. Par Eiropas projektu naudu labiekārtotas ūdensceļu piestātnes, ierīkotas dušas, tualetes.
Tad vēl apjomīgā celtniecība. Laukos top gan fermeru jaunas privātmājas, gan ēkas īrei vai pārdošanai. Protams, ceļ arī ražošanas ēkas. Tā, lūk, ar Īrijas laukiem. Atliek mums tikai mācīties.
Komentāri