Lita Juberte, DA Cēsu valsts ģimnāzijas audzēkne
Vienalga – sirmums rotājas matos vai bizēs šūpojas rozā tauriņi – dzīve pēc vieglā scenārija nerit nevienam. Katrā vecumā ir savas problēmas, nebūšanas un raizes. Tāpat kā pārējie dzīves posmi, arī jaunības ceļš nebūt nav rožlapiņām kaisīts.
Nereti jauniešiem neērtības ikdienas dzīvē sagādā pieaugušo nekorektā attieksme. ”Lielie” bieži vien nerespektē jauniešus, viņu viedokli un iebildumus, jo neuztver tos kā līdzvērtīgus sarunu biedrus. Tādēļ ir grūti pierādīt, kas patiesībā esi. Pieaugušo attieksme dažkārt ir neizturama un spēj aizkaitināt pat vismierīgāko dvēseli.
Par to, ka jaunam būt nepavisam nav viegli, man lika aizdomāties
kāds notikums. Bija sestdienas rīts. Aizgāju uz tuvāko frizētavu, lai ar kādu pavasarīgu noskaņu apveltītu arī savu galvas rotu. Taču pacilātais garastāvoklis drīz bija kā dubļos izmīcīts un iesviests asinssuņu kārajos žokļos – friziere man pašai lika nosusināt slapjos matus, tad tos izžāvēt un izķemmēt. Vārdu sakot, sagatavot visu tā, lai viņai tikai atliktu pienākt, veikt dažus cēlus žestus ar šķērēm un, protams, sastādīt rēķinu. Turklāt toni, kādā viņa to teica, varēja tulkot ar zemtekstu par kārtējo meiteni, kas traucē dzert rīta kafiju un klačoties ar draudzenēm. Es šo rīcību uztvēru kā lielu nekaunību un visatļautību, jo pie friziera nāku cerībā saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, nevis darba veikšanu pēc paviršības rokasgrāmatas. Kad biju samaksājusi par sabojāto rītu, devos prom, skaudībā noskatīdamies uz nākamo klienti – lietišķu kundzīti, kas labpatikā ieslīdēja krēslā, kuru biju atstājusi. Kas to būtu domājis – mana frizierīte kļuva tik laipna un atsaucīga, aptekalēja sievieti un piedāvāja gandrīz vai zvaigznes no debesīm nonest. Tajā brīdī sapratu, ka diemžēl neko vairāk par ‘uz neredzēšanos’ nevēlos teikt.
Šis nav vienīgais gadījums, kas lika man justies kā mazai niecībai. Kurš gan nezina veco, labo triku ar čeka neizsišanu personām, jaunākām par 18, jo nez kādēļ pārdevēji iedomājas, ka tieši šī vecuma grupa neko nesaprot no nodokļiem, valsts ekonomikas un dubultās grāmatvedības. Stereotipi no sērijas – jauns, tātad lētticīgs un ap stūri apvedams. Ja vien šie pārdevēji zinātu, ka redzam viņiem cauri, iespējams, esam pat gudrāki un zinošāki šajā jomā, pateicoties bieži apmeklētajām ekonomikas stundām.
Ir smagi gandrīz ik dienu sajust no pieaugušo pasaules neticību un aizdomas. Iespējams, tādēļ jaunieši biežāk kā jebkura cita iedzīvotāju grupa cīnās par savām tiesībām, pauž viedokli skaļi un atklāti. Viņi zina, ko nozīmē būt diskriminētiem, noliktiem uz zemāka plauktiņa nekā pieaugušie. Arī skatoties raidījumu ”Katrīnes palīdzības formula”, nonācu pie kādas būtiskas atziņas. Tajā bija stāsts par jauniešiem, kuri uzrakstīja vēstuli sava rajona slimnīcai, pārmetot par pirmās palīdzības sniegšanas kvalitāti un novēloto ātrās neatliekamās palīdzības ierašanos negadījuma vietā. Pie sevis nodomāju – cepuri nost! Malači! Vismaz kāds cīnās un cenšas izrādīt, ka nav vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Jutos vīlusies, uzzinot raidījuma vadītājas domas, jo viņa šo rīcību nodēvēja par jauniešu maksimālismu. Tad arī es sapratu, ka laikam nav jēgas cīnīties par ļaunā izskaušanu un labāku nākotni, jo jauno cilvēku aktivitātēm – protestiem, sava viedokļa aizstāvēšanai – tiek atrasts visabsurdākais piesegšanas priekškars– jauniešu maksimālisms.
Nenoliedzami, daudz ir arī atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku, ar kuriem patīkami kontaktēties. Taču, domāju, ka tieši šie negatīvie piemēri, kas meklēti reālajā dzīvē, var palīdzēt ikvienam saprast, ka jauniešus pazemojošas situācijas nav retums. Ikvienam ir tiesības būt respektētam un uzklausītam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai reliģiskās piederības. Manuprāt, problēmas sakne jāmeklē dziļāk, jo slima ir pati sabiedrība, ne daži indivīdi. Kādēļ pieaugušie ar jauniešiem un bērniem atļaujas runāt skarbāk un izturēties nosodoši? Kādēļ veikalā attieksme pret vīrieti ar melno biznesa koferīti rokās ir pieklājīgāka nekā pret dzīvespriecīgu bērnu, kurš ienācis pēc Hubba Bubba? Tēlošana? Izpatikšana? Savtība? Egoisms? Lai katrs pats atbild uz šo jautājumu, tas jau būs solis uz priekšu.
Komentāri