Pēdējo nedēļu laikā ne iekšējās, ne ārējās politikas cienītājiem nav bijis iemesla sūdzēties. Pietiekami dramatiski notikumi risinājās abās sfērās. Tomēr, ja nonākam līdz to izvērtēšanai, pārņem nerealitātes sajūta. Tā vien šķiet, ka notikumus nevar vērtēt no politoloģiskā skatījuma, bet daudz labāk iederētos Viljama Šekspīra, Gerharda Hauptmaņa vai Gunāra Priedes redzējums. Iekšpolitikā aizvadīto mēnesi bija pārņēmusi parakstu vākšanas kampaņa par izmaiņām valsts drošības likumos. Mana neprecīzā izteiksme likumu nosaukumos ir tīša. Lielai daļai Latvijas Republikas pilsoņu maz interesēja šo izmaiņu reāli vai šķietami radītie draudi valstij, jo drošības sfēra, īpaši to tehniskā daļa, ir pietiekami tālu no mūsu līdzpilsoņu absolūtā vairākuma ikdienas interesēm. Tomēr katram bija labi zināma valdības nicinošā attieksme pret Saeimas likumdevējvaras lomu. Rezultāts zināms. 212 tūkstoši Latvijas pilsoņu nobalsoja par referendumu. Vairāk nekā pietiekami referenduma sarīkošanai. Rakstu provinces presei, kuru Saeimas lielie vīri un sievas, par spīti sludinātajai cieņai pret Latvijas lauku vēlētājiem un viņu viedokli, daudz neievēro. Tādēļ mani glābj iespēja ignorēt tik ļoti izslavēto politkorektumu un izteikties atklāti. Valdība, Ministru prezidenta Aigara Kalvīša izskatā, ar putām uz lūpām apgalvo, ka parakstu skaits nav uzskatāms par uzticības balsojumu viņa vadītajam Ministru kabinetam. No formāli juridiskā viedokļa tas tā varētu būt. Bet patiesībā? Es, tāpat kā daudzi, aizgāju un parakstījos par referendumu. Dzirdēju citu tautas nobalsošanas atbalstītāju atziņas. Lielākā daļa, daudz nerunājot par kādiem tur drošības likumiem, skaidri pateica, ka viņu paraksts ir protests pret valdības atklāti patvaļīgo darbību, ignorējot Saeimu un Valsts prezidenti. Lai ko teiktu A.Kalvītis, referenduma pieteikums ir nopietns brīdinājums valdībai. Tautas nobalsošana laikam notikšot jūlijā. Ja tiešām iedzīvotāju vairākums nobalsos pret izslavētajiem un jau atceltajiem drošības likumu grozījumiem, tad, lai ko arī neteiktu Aigars Kalvītis, viņa valdība atradīsies visai labilā stāvoklī. Ārpolitikā uzmanības lokā notikumi Tallinā, kur situāciju uzspridzināja tā saucamā bronzas kareivja pārvietošana no vecpilsētas uz daudz pienācīgāku vietu – karavīru kapiem. Krievijā saceltā histērija lika noprast, ka tēvija briesmās tāpat kā 1941.gadā un notikumi Igaunijas galvaspilsētā bezmaz apdraud Krievijas valstiskuma pamatus, pat ja ne tā, uzskatāmi par mēģinājumu pārskatīt otrā pasaules kara rezultātus. Nedēļas laikā ikviena kaut cik nozīmīga un ar Baltiju tieši vai netieši saistīta valsts izteica atbalstu Igaunijas brīvvalstij. To darīja Somija, ASV, Lietuva. Arī starptautiskās organizācijas – ES un NATO. Vai bija izņēmumi? Diemžēl jā. 3.maijā Saeimas kārtējā plenārsēdē opozīcija ierosināja pieņemt rezolūciju, kura paustu atbalstu Igaunijai. Pēc ilgstošas apspriešanas ar lielākās daļas pozīcijas partiju vairākuma pūlēm jautājums tika veiksmīgi nogremdēts, to nododot ārlietu komitejai. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, vērtējot Saeimas 3.maija izrīcību, secinājis: ”Šī būs melnākā diena Latvijas vēsturē kopš 1991.gada!”. Melnākā? Ļoti pieklājīgs izteikums! Es teiktu – traģiskākā! Mūsu politikāņi (politiķa vārdam tur vietas nav!) klaji ignorēja kaimiņvalstī Igaunijā notiekošo, atklāti atteikdamies to atbalstīt cīņā par suverenitātes aizstāvēšanu. To derēs atcerēties, kad būsim līdzīgu problēmu priekšā. Jādomā, ka tad mūsu politiķiem pietiks solīduma neprasīt Igaunijas atbalstu. Neesam pelnījuši! Mēs savas brīvi vēlētas Saeimas veidolā atklāti esam likuši saprast, ka Baltijas valstu vienotība Latvijā uztverama kā tukša frāze. Tomēr esmu godīgs Latvijas Republikas pilsonis. Kā tāds, gribu vai ne, jūtos spiests sekot valstī pastāvošajām tendencēm. Viena no tām – pozitīvisma kampaņa. Tādēļ gribu nobeigt savu domu izklāstu priekpilnā tonī: „Satiekas igaunis un latvietis. Igaunis saka: ”Cik ļoti gan es jūs, latviešus, apskaužu!” Aplaimotais latvietis, priecādamies par savu suverēno Republiku, atjautā: „Par ko?”, gaidīdams glaimojošu vērtējumu. Igaunis atbild: „Jums, latviešiem, ir ļoti paveicies ar saviem dienvidu kaimiņiem – tie ir lemtspējīgi, drosmīgi un atbildīgi par saviem lēmumiem. Kāpēc gan mums, igauņiem, ir tik draņķīgi kaimiņi dienvidos!” Latvietis, smaidot pār visu ģīmi, atbild: „Ak, nelaimīgie! Mums, atšķirībā no jums, tiešām ir paveicies!” ”.
Komentāri