SIA “Priekuļu mašīnu stacija” direktors, lauksaimnieks
Lauksaimnieki tikko pieteikušies Eiropas Savienības platībmaksājumiem. Pēc neilga laika būs pieejami citi atbalsta veidi, arī līdzekļi investīcijām. Kā tos administrēs, kādu labumu tie dos saņēmējiem? Līdzšinējā pieredze liecina, ka valsts izvēlas vienkāršot līdzekļu administrēšanu, ne cenšas panākt, lai nauda dotu iespējami lielāku atdevi lauksaimniecībā.
Pēdējos divos gados investīcijām paredzēto Eiropas un Latvijas līdzekļu piešķiršanas kārtība kropļojusi tirgu, nepamatoti paaugstinot preču un pakalpojumu cenu, līdz ar to zaudētāji ir atbalsta saņēmēji. Kad lauksaimnieki varēja pretendēt uz pirmās Briseles programmas – SAPARD – naudu, kad līdztekus bija arī nacionālais finansējums modernizācijai, atbalsts aptvēra plašu pakalpojumu un preču klāstu, to varēja saņemt visu gadu. Bet, kad pagājušajā gadā sākās ES atbalsts ieguldījumiem piena lopkopības attīstībai, piena ieguves modernizācijai, parādījās divas negatīvas tendences. Vispirms naudu iedeva ļoti šauram atbalsta veidam – slaukšanas un dzesēšanas iekārtām. Pieprasījums pēc tām īsā laikā pieauga ārkārtīgi, iekārtas pieprasīja desmit reizes vairāk nekā parasti. Ar to nespēja tikt galā ne ražotāji, ne piegādātāji. Lētākas slaukšanas iekārtas ražoja Latvijā, Rēzeknes uzņēmums “Larta 1”. Viņu produkciju visvairāk iegādājās mazo ganāmpulku saimnieki. Lai saņemtu pasūtījumu no Rēzeknes, rindā bija jāgaida pat sešus, septiņus mēnešus. Uzņēmums sāka paaugstināt cenas. Pagājušā gada beigās tās sāka pietuvoties “De Laval” ražojumu cenām. Taču katrs piena ražotājs zina, cik atšķirīgas nišas ieņem abas rūpnīcas. “De Laval” orientējas uz augstu kvalitāti un atbilstošu cenu, “Larta” ražoja galvenokārt mazām saimniecībām nepieciešamo par cenām, kas nelielajiem saimniekiem ir pa kabatai. Tomēr rēzekniešu cenas auga, pienāca brīdis, kad mazie zemnieki sāka pārmaksāt, par savu naudu neiegūstot atbilstošu kvalitāti un, protams, arī ieguvumus savai saimniekošanai.
Beigu beigās cieta ne tikai pircēji, bet arī uzņēmums. “Larta 1” pārprofilēja ražošanu lielajiem izstrādājumiem, pārtraucot ražot specifiskas rezerves daļas, kas bija vienmēr bijušas pieprasītas. Cenas precei paaugstināja un nenolaida, kvalitāti uzlabot nevarēja. Kad beidzās šturme, pieprasījums strauji apsīka, veidojās uzkrājumi, kuri nav vajadzīgi, bet iepriekšējo sortimentu – mazāk izdevīgas rezerves daļas – atsākt ražot bija grūti. Bet deficītu tirgus necieš. Rezerves daļas ievedam no Polijas, tās var pielāgot Rēzeknes iekārtām. Un arī šis tirgus mūsējiem aizveras.
Iekārtas nav prece, kuru ražo un gulda noliktavās, tās jāpasūta gadu iepriekš. Ja rodas straujš pieprasījuma kāpums, tas neglābjami saistās ar cenas paaugstināšanu. Varbūt kāds teiks: “Tirgotājam taču labi, gūst strauju peļņu!” Taču saprātīgs pārdevējs zina, ka perspektīvā nepamatota cenu celšanās, noieta strauja palielināšanās, nesaprātīga līdzekļu ieguldīšana ir viņa zaudējumi nākotnē. Mūsdienīgs tirgotājs ir ieinteresēts rūpēties par klientiem, piedāvājot viņiem variantus, kas saimniecībai izdevīgi un nodrošina attīstību, pastāvēšanu ilgākā laikā. Dīleris, kurš grib strādāt ilgtermiņā, centīsies gādāt, lai viņa pircēji nebankrotētu, lai turpinātu ražošanu arī pēc pieciem un desmit gadiem. Jo tā taču ir arī tirgotāju nākotne.
Arī piena lopkopības attīstības atbalsta programmas nebija sakārtotas pārdomāti. Vispirms fermās straujā tempā ielika slaukšanas vadu, pēc tam tikpat strauji nāca līdzekļi piena māju renovācijai. Iegādātos piena dzesētājus un slaukšanas iekārtu pievadus nācās pārvietot, lauzt sienas. Nu, viss tika darīts no otra gala!
Mazajiem saimniekiem gandrīz nepieejamas bija nacionālās subsīdijas modernizācijai, kurām varēja pieteikties pavasarī. Programma darbojas nepilnus divus mēnešus. Kas paguva nokārtot dokumentus, ķēra, ko varēja saķert. Bet lielākai daļai nauda aizgāja gar degunu, nepaguva pieteikties. Īsais termiņš darīja arī savu otru slikto darbu – mākslīgi paaugstinājās cenas konkrētajai tehnikai. Lauksaimniekiem jau tas nav jaunums, kā parādās kāds atbalsta veids, tā tai preču grupai nesamērīgi aug cenas.
Daudz labāka pieredze ir Lietuvā, kur visas piena lopkopības atbalsta programmas bija pieejamas vienlaikus ilgākā periodā. Tur tehnikas un iekārtu cenas nesakāpj griestos, jo attīstība notiek pakāpeniski, ne lēcienveidīgi.
Manuprāt, nav lietderīgi atbalsta programmas atvērt uz īsu laiku ļoti konkrētam pasākumam. Varbūt tā ir vieglāk ierēdņiem, bet ne lauksaimniekiem, kuri beigās ir zaudētāji. Domāju arī, ka vajadzētu ļaut zemniekam finansējumu izmantot elastīgāk. Varbūt piena lopkopības attīstībai nevajag mēslu krātuvi, bet pārsēt zālājus? Pierakstījusi Andra Gaņģe
Komentāri