Cēsu domes attīstības plānošanas nodaļas vadītāja
Starptautiskās Vides aizsardzības dienu pasākumu rīkošanā Cēsīm ir liela pieredze, šogad tie notika jau astoto gadu. Šādas aktivitātes nepieciešamas, lai informētu sabiedrību par vides jautājumiem, lai motivētu aktīvāk iesaistīties vides procesos. Diemžēl bieži šī interese ir virspusēja, ir sajūta, ka cilvēki vides jautājumus saista ar globālām problēmām – klimata izmaiņām, globālo sasilšanu – kas viņus it kā neskar. Tāpēc nepieciešams izskaidrojošais darbs, lai saprastu, ka lielos procesus ietekmē ikviena indivīda rīcība. Tāpēc Vides aizsardzības dienā nepieciešams uzrunāt dažādu vecumu, sociālo grupu, profesiju cilvēkus, lai aptvertu iespējami plašāku sabiedrības daļu. Šogad akcents bija likts uz trijām iedzīvotāju grupām. SIA “ZAAO” strādāja ar pašiem mazākajiem, ar bērnudārzu audzēkņiem. Šis atkritumu apsaimniekotājs vienmēr deklarējis, ka nepieciešams strādāt ar bērniem un jauniešiem, lai audzinātu savus nākamos klientus, un šis darbs ir apsveicams. Tā viņi caur bērniem uzrunā arī vecākus, citus pieaugušos.
Vides aizsardzības klubs ar muzikāliem akcentiem vērsās pie cilvēkiem, kurus interesē pilsētas kultūrvēsturiskais mantojums, tā saglabāšana. Ikvienam cēsniekam būtu jāapzinās, ka tā ir mūsu pilsētas bagātība, ar ko esam interesanti arī citiem.
Cēsu dome un īpaši vides attīstības padome šoreiz uzrunāja nevalstisko organizāciju pārstāvjus. Apzināmies, ka šīs organizācijas ir liels spēks, jo tajās pulcējas noteiktu interešu vadīti cilvēki. Gribam viņu interešu loku paplašināt, akcentējot vides tematiku. Gribam runāt ar viņiem par vides kvalitāti Cēsīs, par to, ko katrs var darīt tās saglabāšanā un uzlabošanā. Pašlaik vides kvalitāte ir laba, bet varam to ātri sabojāt, ja rīkosimies neapdomīgi, kā tas nereti ir novērojams. Piemēram, privātīpašnieku cenšanās no sava zemes gabala dabūt pēc iespējas lielāku peļņu var novest pie rezultāta, ka Cēsu interesantums, savdabība, kultūrvēsturiskās vērtības, ainaviskums un romantisms var tikt sabojāts. Tāpēc gribam pārrunāt ar NVO, kā organizācijas varētu pozitīvi ietekmēt procesus. Atcerēsimies, ka Cēsis ar savu pievilcību tūristus uzrunājušas jau pagājušā gadsimta sākumā un vidū, kad pilsēta bija pazīstama ar Vintergravu, Ķeizarkrēslu, “Siļķu” mājām un daudzām citām vietām. Droši vien ir cilvēki, kuri atceras, kā tolaik vidi kopa un uzturēja, ar kādiem līdzekļiem un paņēmieniem tika vadīti procesi. Varbūt uzrunājot nevalstiskās organizācijas, kurās ir arī cilvēki pensijas vecumā, mēs varam atšķetināt šos pavedienus un censties izmantot seno pieredzi arī mūsdienās. Varam mācīties no tā laika pozitīvajiem piemēriem, arī no kļūdām, lai izvērtētu, kāpēc vairs nav Ķeizarkrēsla, kāpēc Vintergrava ir sliktā stāvoklī, lai otrreiz šīs kļūdas nepieļautu. Tāpēc uzsvars jāliek uz to, lai nevalstiskās organizācijas, kas ir viena no sabiedrības aktīvākajām daļām, rosinātu rīcībai vides saglabāšanā. Ir labi piemēri. Nīderlandes projektu konkursā vairākas organizācijas un domubiedru grupas izteica vēlmi sakopt pilsētu. Šie cilvēki jāatbalsta, jo viņu devums ir nozīmīgs.
Pagaidām gan nākas secināt, ka sabiedrības lielākā daļa vides jautājumos aktivizējas tikai tad, kad tie skar tieši viņus. Vērojumi rāda, ka sabiedrība vēl nav gatava domāt par vidi kopumā. Tāpēc jārunā ar cilvēkiem, lai viņi saprastu, ka pilsēta ir mūsu kopējā bagātība, neatkarīgi no tā, kurā tās daļā dzīvojam. Jādomā kā darīt to skaistu, rūpēties, lai šī bagātība netiktu iznīcināta. Varbūt redzot, ka iniciatīva, rūpējoties par tuvāko apkārtni, dod rezultātus, rosinās cilvēkus neaizmirst arī citus procesus pilsētā. Labs piemērs ir iedzīvotāji, kas aktivizējās, lai Egļu ielā saglabātu dabas un ainaviskās vērtības, kas deva vēlamo rezultātu. Ja cēsnieki šādi aizstāvētu pilsētas kopējo zaļo rotu, tas būtu liels ieguvums. Pieļauju, ka trūkst informācijas par mūsu pilsētas dabas bagātībām, tāpēc jādomā, kā šīs zināšanas nodot iespējami plašākai iedzīvotāju daļai. Jo pagaidām neprotam to novērtēt. Piemēram, Cīrulīšu dabas takas iekārtoja, lai tur pastaigātos un atpūstos. Diemžēl daži izdomāja, ka tur var braukt ar kvadracikliem, un tagad šī vieta ir sagandēta. Ja cilvēki nesaprot, ka dabas takas nav paredzētas transporta līdzekļiem, jādomā par viņu inteliģences līmeni, vai, pareizāk sakot, tā trūkumu. Un to dara cēsnieki, neviens no malas nebrauca tur ārdīties!
Tāpēc Vides dienas ir mēģinājums rosināt cilvēkus domāt par apkārtni. Nevar izvērtēt, kāds ir reālais ieguvumus, jo daļu šie pasākumi uzrunā, citus atstāj vienaldzīgus. Domāju, ka īpaši uzrunāta tiek jaunākā pilsētnieku daļu. Ja bērni atstāsta redzēto un dzirdēto vecākiem, varbūt kāda atziņa nonāks arī līdz viņiem. Bērni var ne tikai mācīt savus vecākus, bet arī draugus un klasesbiedrus. Ja redzot, ka draugs plastmasas pudeles met tām paredzētajos konteineros, kāds sekos šim piemēram, tas būs labs ieguvums.
Latvija vides aizsardzības jomā iet uz priekšu ļoti straujiem soļiem. Attīstītajām rietumvalstīm vajadzēja 20 – 30 gadus, lai pieņemtu atkritumu šķirošanas nepieciešamību. Šīs iemaņas veidojas no paaudzes uz paaudzi. Mums aug tikai pirmā paaudze, kura sāk apgūt atkritumu šķirošanas iemaņas, bet jau esam sasnieguši labus rezultātus. Taču nevar apstāties, šis izglītojošais un skaidrojošais darbs jāturpina, lai nākamajām paaudzēm atstātu saglabātu un tīru vidi. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri