Līdztekus seriāliem par nākamā prezidenta Valda Zatlera nodokļiem un saņemtajām pateicībām, pēdējā laikā cits populārs ir stāsts par Rēzeknes pensionāres Marijas Vidiņas premjeram Aigaram Kalvītim sūtīto nikno vēstuli, pēc kuras viņu apciemoja drošības policija. Vēstulē M. Vidiņa raksta, ka premjers ir „vai nu galīgs stulbenis, vai arī Putina iezombēts mankurts”.
Pensionāre emocijas izlika uz papīra, vēstuli nosūtīja premjeram, nomierinājās un par notikušo aizmirsa. Tomēr kad viņai ar policijas palīdzību par savu garadarbu atkal vajadzēja atcerēties, sākās diskusijas – vai pēc šāda satura vēstules saņemšanas premjeram un viņa biroja darbiniekiem bija nepieciešams iesaistīt likuma sargus. Policijas uzdevums šajā gadījumā bija noskaidrot, vai nešpetnā pensionāre nav izteikusi draudus amatpersonai, tomēr par to, kādi tieši draudi šajā emociju vārsmojumā saskatāmi, vēl neviens nav spējis neko pastāstīt.
A.Kalvītis stāsta, ka vēstules satura izvērtēšana ir atbildīgo dienestu kompetencē. Viņš sarunā ar žurnālistiem atzinis, ka iedzīvotājiem ir tiesības paust viedokli un ka šādā formā paustu uzskatu viņš saņemot ne mazumu. Tomēr reakcija, ko radīja kritiskā vēstule, liek domāt par ko citu.
Apvainojumu rakstīšana, protams, par nekādu augsto komunikācijas līmeni neliecina, tomēr neko labu nevar teikt arī par premjera biroja reakciju. Tā netieši stāsta iedzīvotājiem – ja nemācēsiet uzvesties, pie arī jums ieradīsies drošības policija un uzdos dažus jautājumus par slēptajiem nolūkiem.
Drošības policijai un citām likumu sargājošām iestādēm ir jādara savs darbs, gadījumā, ja tiek saņemta informācija par iespējamu apdraudējumu cilvēkiem, tai ir jārīkojas. Taču tai būtu nepieciešams arī pastāstīt citiem, pēc kādām pazīmēm iespējams noteikt, ka vēstījums satur draudus. Bez skaidriem kritērijiem šādas reakcijas vairāk izskatās pēc iedzīvotāju iebiedēšanas. Ja tā, tad šāda prakse mūs visai maz atšķir no autoritārām vai totalitārām valstīm, kur par varas pārstāvjiem runā vai nu labu, vai neko.
Te gan ir vēl viens aspekts – vēršanās notiek pret vājākajiem, nevis pret stiprajiem. Lasot avīzes, laiku pa laikam iespējams sazīmēt pa kādai nepamatotai kritikai politiķu virzienā. Masu saziņas līdzekļiem ir raksturīgi kā pamata pozīciju pieņemt uzskatu, ka valdība ir slikta un politiķi melo, viss ir nopirkts un pārdots. No šādas pozīcijas notiek reitingu graušana un uzticības mazināšana. Taču netiek uzdoti jautājumi, vai šādi apokaliptiski vārsmojumi nav pārspīlēti.
Stāsta morāle ir tāda: ja esi vienkāršais cilvēks, labāk padomā, ko runā, savukārt, ja tev ir „aizmugure”, tad iespējas iepazīties ar drošības policiju klātienē ir mazākas. Pieredze rāda, ka žurnālisti prāvās, kurās tiem tiek pārmesta goda un cieņas aizskāršana, parasti uzvar. Par draudiem šādas pieredzes nav un, domājams, tik drīz arī nebūs, taču preses brīvības nodrošinātā ķēde, kurā iesaistīti žurnālisti, ir pietiekami gara.
Latvijas Krimināllikums neparedz sodu par amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu. Tur gan ir atrodams pants par goda aizskaršanu, taču tas attiecas uz individuāliem rēķiniem, un arī tiesā tādā gadījumā ir jāvēršas individuāli. Politiķi nav nekāds izņēmums, ko sargā īpaši nekritizēšanas likumi.
Komentāri