Cēsu Izstāžu nama vadītāja
Imantdienas ir fenomens latviešu mūzikas dzīvē. Tur vainīgs pats Imants Kalniņš un viņa mūzika. Viņš ir ģēnijs, kura muzikālā amplitūda ir ļoti plaša. Imants Kalniņš ir lielisks simfoniķis, kurš ienesa jaunas un nedzirdētas vēsmas šajā žanrā. Kad komponists sevi tajā pieteica, simfonisko mūziku sāka klausīties tie, kuri to nekad nebija darījuši un varbūt pat sevī domāja, ka nekad to nedarīs. Imants spēja mainīt šo cilvēku uzskatus un domāšanu.
Arī tautai dziedamās dziesmas viņš prot uzrakstīt kā neviens. Tās nav seklas, bet tās var dziedāt arī tie, kuriem nav muzikālās dzirdes. Arī dziesmu teksti ir dziļi un domāt liekoši. Komponista ģenialitāti apliecina arī tas, ka viņš joprojām ir populārs. Es klausījos viņa dziesmas, mani bērni to darīja, un esmu pārliecināta, ka arī mazbērni klausīsies un dziedās līdzi.
Imanta Kalniņa mūzika, tā ir arī mana jaunība. Atceros, kā studentu gados dziedājām dziesmas no Liepājas teātra izrādēm. Īpaši atmiņā palikušas dziesmas no “Princis un ubaga zēns”, kas uzreiz kļuva leģendāras, tautā iemīļotas, tās dziedāja visi, dažreiz pat paslepus. Jo bija tāds laiks. Imants Kalniņš savā ziņā bija disidents, katrā ziņā ne tas vēlamākais cilvēks valdošajai elitei. Viņš bija tautas komponists, simbols tā laika brīvības alkām, kas varbūt nebija redzamas, bet sirdīs tomēr nēsātas.
Savulaik esmu apmeklējusi Imantdienas Piebalgā tā jautrā sociālisma laikā, kā to mēdz dēvēt pretēji skarbajam kapitālismam. Iespējams, šie Imanta Kalniņa dziedāšanas svētki, īsti tautas mītiņi, bija sākums dziesmotajai revolūcijai, kas mums atnesa neatkarību. Tur pulcējās brīvdomātāji un tie, kuriem gribējās kaut ko savu, latvisku. Un bija jauns, talantīgs komponists, kuram patriotisms bija asinīs, kurš bija īsts savējais un ar savu mūziku spēja aizraut. Tas tautu saistīja pie viņa. Protams, sava nozīme bija arī vietai, jo Piebalga tomēr ir latviskākais un skaistākais novads. Imantdienu gaisotne Piebalgā bija unikāla, vārdos neaprakstāma. Šis bija gadījums, kad viss sakrita, lai rastos fenomens – Imantdienas. Ir lietas, kas dzīvē tā laimīgi sakrīt, un viss notiek! Savukārt citreiz vari pūlēties, cik gribi, bet rezultāta nav.
Tagad, kad sācies skarbais kapitālisms, šis pasākums, tāpat kā daudzi citi, kļuvis komercializēts, to paņēmusi šovbiznesa industrija. Saprotu, ka ir citi laiki, divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar, bet man tas kaut kā nerīmējas kopā. Īpaši nesimpatizē viens aspekts. Pie Alauksta biļetes pārdeva un kontrolēja simpātiskas kundzītes, tagad apmeklētājus sagaida melnā tērpti apsargi, drūmi, spēcīgi. Viss Cēsu Pils parks ir iežogots. Tad domāju, vai tiešām esam tik traki un nevaldāmi, ka Imants Kalniņš šādi jānorobežo no klausītājiem? Manuprāt, tie, kuri nāk uz Imantdienām, ir īpaši cilvēki, te nenāk tie, kuri grib ārdīties un taisīt ziepes. Imanta Kalniņa mūzika taču nerosina uz plosīšanos. Šīs nianses uzliek savu zīmogu. Man tas liekas nepieņemami, tas sabojā šī unikālā pasākuma atmosfēru, jo Imanta dziesmas nebeidzas parkā, tām vajadzīga brīvība. Tāpēc arī vislabāk tās skanēja Piebalgas ārēs, skanēja, kaut arī kādu laiku bija aizliegtas.
Priecē, ka, neraugoties uz vispārējo komercializāciju, Imanta Kalniņa ģeniālā mūzika šai tendencei nav pakļāvusies, un esmu pārliecināta, ka cilvēki viņa dziesmas mīlēja un mīlēs arī turpmāk. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri