Atalgojumu aploksnē saņem 23,2% strādājošo (tostarp – 19,1% daļēji, bet 4,1% pilnīgi visu algu saņem neoficiāli) – par to liecina portāla www.tavsdarbs.lv veiktā portāla apmeklētāju aptauja, kurā piedalījās vairāk nekā tūkstoš strādājošo. Uz provokatīvo jautājumu, kāda būtu darbinieku izvēle – saņemt visu algu oficiāli vai arī par 30 procentiem augstāku, bet aploksnē, gandrīz 60 procentu aptaujāto atzinuši, ka dotu priekšroku par trešdaļu augstākai, lai arī neoficiālai algai.
Atbildes nav iepriecinošas, un ne velti Valsts ieņēmumu dienests (VID) uzsācis vērienīgu kampaņu pret aplokšņu algām. Kampaņas laikā iedzīvotāji ar spēļu, videoklipu un vides reklāmas palīdzību tiek mudināti pievērst uzmanību tam, vai par viņu saņemto atalgojumu tiek maksāti visi nodokļi.
Kampaņas aprakstā teikts: ”Vai nav stulbi nesaņemt kredītu savam izsapņotajam sapnim, mājoklim vai kārotajam auto? Vai nav stulbi ģimenei palikt bez vecāku pabalsta un laika savam mazulim brīdī, kad tas visvairāk nepieciešams? Vai nav stulbi dzīves krīzes brīdī palikt pat bez bezdarbnieka pabalsta? Vai nav stulbi slimības brīdī saprast, ka nepienākas slimības nauda? Vai nav stulbi atteikties no daudzām citām sociālajām garantijām par labu ikmēneša aploksnei? Un galu galā – vai nav stulbi samierināties ar savu stulbumu un dzīvot tik stulbi? Padomā, vai ir vērts neredzēt tālāk par savu aploksni!”
“Druva” interesējās Valsts nodarbinātības aģentūras Cēsu filiālē, lai pie speciālistiem skaidrotu, vai mūsu rajonā aina zīmējas līdzīgi, kāpēc cilvēki nokļūst bezdarbnieka statusā un vai plēš matus jautājot – kāpēc piekritu neslēgt darba līgumu, kāpēc piekritu algai aploksnē? Izrādās, ka nebūt ne. Speciālisti atceras tikai dažus gadījumus, kad iedzīvotāji bijuši patiesi sašutuši par sekām, biežāk, līdzīgi kā aptaujas respondenti, arī cēsnieki atzinuši, ka vēlas dzīvot šodien, nevis nezināmā nākotnē.
“Vēlme pēc taustāmas naudas ir lielāka nekā pēc sociālajām garantijām, kuras šobrīd nav nepieciešamas. Cilvēki strādā un domā, ka ar viņu veselību nekas nenotiks, ka darbs būs vienmēr, bet notiek arī citādi. Mums stāstīti gadījumi, ka, smagi strādājot, atsaka mugura. Vīrietis paliek ilgstoši uz gultas, ārstējas, un visi iekrājumi mirklīgi ir iztērēti, bet nav nekāda valsts atbalsta, jo nav maksāti nodokļi,” skaidroja NVA Cēsu filiāles vadītāja Evita Simsone un piebilda, ka daudzkārt dzirdēta darba ņēmēju neizpratne par darba likumdošanu, darba līguma slēgšanas nosacījumiem, zināšanu par likumdošanu trūkstot arī darba devējiem.
“Ir saprotami – ja nodokļus darba devējs nemaksā ļaunprātīgi, tad jāseko sodam. Arī darba līgums ir obligāts, un nevar būt atruna, ka uz pārbaudes laiku var nodarbināt bez līguma. Tā nav, un tas ir abpusēji neizdevīgi. Tajā pašā laikā, sarunājoties ar darba devējiem, kuri piesaka vakances, dzirdu – valstī jāpārkārto nodokļu sistēma,” tā Evita Simsone.
NVA Cēsu filiāles nodarbinātības inspektorēm ir vairāku praktisku situāciju pieredze, ka strādājošais pēc darba traumas cenšas iegūt bezdarbnieka statusu, taču izrādās, ka tas viņam palīdzēs tikai jauna darba meklējumos, bet nevis saņemt pabalstu, jo sociālā nodokļa iemaksas nereti nav veiktas vai maksājumi izdarīti tikai no minimālās algas.
“Vīrietim darba vietā pie frēzes bija norauti divi pirksti, viņš sev pārmeta, ka nav prasījis darba devējam slēgt oficiālu darba līgumu. Viņš nesaņēma kompensāciju par ārstēšanos. Faktiski darba devējs bija pateicis, ka tāds pie viņa nestrādā,” situāciju atcerējās nodarbinātības inspektore Vita Inita Rīdiņa un piebilda, ka tā nav vienīgā. Bijis gadījums – no gatera atlaisti darbinieki, un skaudri to izjutusi kāda ģimene, jo kokapstrādes uzņēmumā strādājis gan vīrs, gan sieva, atlaisti abi un palikuši bez iztikas līdzekļiem, jo nodokļu grāmatiņā nav bijis neviena ieraksta. Un V. I. Rīdiņa piebilda, ka tieši pēdējā laikā jūtams, kad darba devēji nevēlas slēgt darba līgumus, vairāk dominējusi darba ņēmēju vēlme saņemt algu aploksnē.
“Ir jau arī neizpratne par to, ka, pazaudējot darbu, uzreiz jaunu var neizdoties atrast. Vakanču kļūst aizvien mazāk. Es apbrīnoju bez darba palikušos, kuri saka, ka nestrādās par 300 latiem mēnesī, jo zinām, ka viņiem vismaz legālu ienākumu nav. Pilsētā bez darba palikušie ātrāk atrod darba vietas, bet laucinieki ir piesaistīti dzīvesvietai, un darba iespējas ir niecīgas,” sacīja nodarbinātības inspektore Zane Miezīte.
Rezumējot informāciju, strādājošie, kas piekrīt algai aploksnē to dara, lai saņemtu augstākus mēneša ienākumus, viņi neplāno mistisku pensiju, kas sagaidāma pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit, viņi nepārzina oficiāla darba līguma un nodokļu maksāšanas priekšrocības un uzskata, ka tikpat mistiskas ir sociālās garantijas, kas pienākas no valsts, ja darba devējs maksājis nodokļus.
Vēl speciālisti lēš, ka lauku cilvēki pasaka jā aploksnei, jo mēneša ienākumi ir ļoti zemi. Ģimene priecājas, ja var turēt gotiņu pašu vajadzībām un arī izaudzēt dārzeņus, ka ir iespēja piepelnīties, saņemot 60 līdz 100 latus uz rokas. Ja no niecīgajām algām atvilktu nodokļus, cik nopelnītu?
“Uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem katru mēnesi ir no jauna jāreģistrējas un jāziņo, kur meklēts darbs. Bieži ir reizes, kad mūsu klients atzīstas – es strādāju un strādāšu, bet līguma un nodokļu nav un nebūs. Mēs viņu svītrojam no darba meklētāju saraksta,” sacīja Vita Inita Rīdiņa, bet uzsvēra, ka strādāt bez juridiski pareizi noformētām darba attiecībām ir ļoti nepareizs lēmums. Ja uz dzīvi raudzīties stratēģiski, tad tas ir pavisam ačgārns.
Komentāri