Diskusijas par budžetu valdības un Saeimas mājā pavada protesti. Politiķi, līdzīgi kā cilvēki ārpusē, runā, ka nevar savilkt kopā galus, jo naudas visam nepietiks. Nu izrādījies, ka par lielu ieguvumu protestējošajiem jāuzskata jau tas, ka no viņu budžeta neko vairs negriež nost, liekot atmest cerības, ka izdosies sagaidīt kādu papildus finansējumu.
Ivars Godmanis ir ļoti labs krīzes premjerministrs. Viņa rūpēs sarauktajai pierei ne uz mirkli nevajadzētu raisīt šaubas, ka viņš ļoti cenšas, lai visiem būtu labāk. Sarauktās pieres efekts un valoda, kas dažkārt ir strupa, bet citkārt pauž apņēmīgumu un darbīgumu, ļauj viņam sacīt un darīt daudz tāda, kas viņa priekštecim Aigaram Kalvītim netiktu piedots.
Tiesa, I. Godmanim tāpat daudz kas netiks piedots. Vismaz mediķi, kuru pagājušās nedēļas streiks, šķiet, noslēdzās bez redzama rezultāta, par pašreizējo naudas dalīšanu diez vai ir priecīgi. Tas pats droši vien ir sakāms daudzu citu nozaru pārstāvjiem. Galu galā, kuram ņemsi nost, ja vajag visiem? Kad atbildīgo nozaru pārstāvji sāk skaidrot, kamdēļ nepalielināts vai pat samazināts finansējums viņu nozarei var izrādīties taisnākais ceļš uz vēl dziļāku krīzi, atliek vien pašiem savilkt seju Godmaņa grimasē un nodomāt – kod kurā pirkstā gribi, sāp visi. Man patika ideja par Latvijas vēstniecību slēgšanu ārvalstīs kā veidu, lai ietaupītu. Varu iedomāties, kā ēkai pie durvju kliņķa tiek piekārts uzraksts: „Piedodiet, Latvijai nav naudas…”
Zīmīga šajā saspringtajā naudas trūkuma situācijā ir Tautas partijas rosīšanās. Finanšu ministrs Atis Slakteris laikā, kad valdība un ministrijas cīkstās ap budžeta projektu, bija paņēmis pāris nedēļas atvaļinājuma un aizbraucis uz ASV atpūsties. Var jau teikt, ka lielo darba smagumu budžeta veidošanā uz saviem pleciem tāpat iznes citi ministriju darbinieki, un ministrs, būdams politiska figūra, neko daudz neietekmē. Tomēr nez kāpēc neviens nav iedomājies, ka taupības nolūkos varētu likvidēt finanšu ministra posteni – ja tiek lietots princips „atņemt tiem, kas vājāk sit pretim un klusāk brēc”, tad mierīgi var iztikt arī bez ministra uzraudzības. Tomēr šis A. Slaktera gājiens bija simbolisks un, kā sacīja I. Godmaņa ārštata padomnieks ekonomists Andris Vilks, „privātā biznesā tādi brīnumi nenotiktu”. Piemēram, ja kāda banka nonāktu līdzīgā situācijā kā Latvijas valsts, uzņēmuma vadībai uz gadu vai diviem būtu jāaizmirst par atvaļinājumu.
Finanšu ministrs ir tik nemanāms, ka nevar saprast, kur ir viņa devums budžeta projekta rakstīšanā, toties kārtējo reizi ierunājies ministra partijas biedrs Andris Šķēle. Viņš pagājušajā nedēļā pavēstīja, ka nākamais gads Latvijas ekonomikai būs visgrūtākais. Bijušais premjerministrs atgādināja, ka jau pagājušajā gadā brīdinājis – Latvijas ekonomiku piemeklēšot „krupja efekts”. Proti, ja krupi no auksta ūdens ieliek karstā, tas izleks ārā un turpinās dzīvot, bet, ja to ievieto auksta ūdens traukā, uzliek uz uguns un sāk sildīt, krupis no trauka ārā nelec, taču beigās uzvārās un nomirst. A. Šķēle izmanto iespēju, lai paslavētu sevi par tālredzīgo spriedumu, tomēr ne jau šādi spriedumi mums pašlaik ir vajadzīgi.
Kad Latvijas ekonomikai klājās drusku labāk nekā tagad un ekonomika auga, no visiem stūriem skanēja balsis, kas stāstīja par „ekonomikas pārkaršanu”. Tās brīdināja, ka gadījumā, ja nesagatavosim vietu, kur ekonomikai mīksti nokrist, tā piezemēsies it smagi. Pagāja laiks, ekonomikas rati sāka ripot lejā, izrādījās, ka tie, kas ir pie darīšanas, vai nu ieteikumus nav ņēmuši vērā, vai arī nav zinājuši, ko darīt. To var sacīt arī par A. Šķēles drūmajiem pareģojumiem. Bez visas kritikas, ko viņš velta Latvijas politikai, bijušais premjerministrs varēja vēl piebilst, ka Tautas partijai pagadījies slinks finanšu ministrs, kas uz valdības māju nenes tos padomus, ko Tautas partija (tai skaitā Andris Šķēle) uzskata par labiem esam.
Ja situācija ir šāda – ar gudriem runātājiem un atvaļinājumu baudītājiem-, tad kārtējo reizi varam nopriecāties, cik mums ir labs krīzes laika premjerministrs. Vienīgā bēda, ka partiju vīri ar tādu pašu, tikai slēptu rievu pierē gaida izdevīgu brīdi, lai I. Godmanim iedurtu dūcīti mugurā un viņa vietā ieliktu kādu citu. Nepārprotamu mājienu par šādu sapni dod jau pieminētais A. Šķēle. Viņa kritika par valsts politiku patiesībā ir kritika Godmanim, jo vai tad citādi viņš, kam ir tik lielas iespējas ietekmēt valdībā pārstāvētās partijas nostāju, izmantotu publiskus kanālus, lai pateiktu, ko domā. Kamēr būs krīze, I. Godmanis būs. Pēc tam vairs nevar zināt.
Komentāri