Otrdienas vakarā Rīgā plānota vērienīga Vislatvijas protesta akcija ar galveno prasību – atlaist 9. Saeimu. Un dažādas sociālās un profesionālās grupas plāno izteikt dažādu sociālos saukļus un prasības. Lēmums par akcijas organizēšanu pieņemts Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sanāksmē, kurā piedalījās vairāk nekā 20 sabiedriskās organizācijas. Pieteikumu par protesta pasākuma organizēšanu Rīgas domē iesnieguši partijas „Sabiedrība citai politikai” pārstāvji.
„Druva” vaicāja politologam Jānim Ikstenam un sociologam Aigaram Freimanim, kā viņi vērtē protesta akciju un tās nozīmi.
A. Freimanis uzskata, ka vēl nav iespējams prognozēt sabiedrības atsaucību protesta akcijai. Tomēr, viņaprāt, ir vairāki faktori, kas daļu sabiedrības varētu noskaņot „par” piedalīšanos akcijā. Protesta akcijas datumu iespējams saistīt ar 1991. gada janvāra vēsturiskajiem notikumiem, kas var būt kā papildus stimuls. „Tāpat veicinošs faktors, lai cilvēki gribētu piedalīties akcijā, ir ekonomiskā situācija. Katru dienu ir informācija par absurdiem, nepatīkamiem un būtiskiem notikumiem, piemēram, par sabiedriskā transporta izmaksu pieaugšanu. Tas tikai rāda, ka pērnā gada beigās pieņemtie taupības programmas punkti patiesībā bijuši haotiski un bez prognozētām sekām. Un tas noteikti ir kaitinoši. Negācijas sabiedriskajā domā aizvien pieaug, un neviena no atbildīgajām amatpersonām to ne grasās komentēt, ne mīkstināt, ne meklēt risinājumus,” uzskata A. Freimanis. Pieaugošais bezdarbs, cenu palielināšanās un algu samazināšana tikai mudina cilvēkus protestēt.
Sociologs uzskata, ka piedalīties akcijā veicina arī fakts, ka protestam aicina ne tikai „Sabiedrība citai politikai”, bet arī citas organizācijas un arodbiedrības. Tomēr vērojamas arī politiskās ambīcijas. A. Freimanis paskaidro: „„Sabiedrība citai politikai” organizē, „Pilsoniskā savienība” iebilst. Tā ir kasīšanās un deķīša plūkāšana, lielīšanās. Patiesībā opozīcijas politika ir pārvērtusies par provinciālu „ļerkšķēšanu”.
Vērtējot iespējamos rezultātus, A. Freimanis atzīst, ka sabiedrībā pastāv neticība panākumiem un šādu akciju jēgai. Viņš turklāt uzskata – lai cik izsludinātas, tomēr iepriekšējā gada laikā neviena akcija nav bijusi tik vērienīga kā „lietussargu revolūcija”.
A. Freimanis vērtē: „Iespējams, šis ir gadījums, kad spilgti atklājas, ka nav vienojošas, alternatīvas, sabiedriskās domas organizācijas, organizējoša un uzticību baudoša centra, kas akciju varētu padarīt vērienīgu. Potenciāls ir, bet nav galvenā aicinātāja vai cilvēku grupas, kas varētu sabiedrību mudināt. Pašlaik par katru aicinātāju sabiedrībā ir kādas šaubas, bažas, skepse un neticība.”
J. Ikstens atklāj, ka akciju vērtē divējādi: „Uzskatu, ka līdz galam nav skaidrs, par ko un pret ko ir šī akcija. Katra grupa, katrs cilvēks, šķiet, tur nāks ar savu sāpi, kas, protams, ir pamatota, bet trūkst vienota vadmotīva.” Tomēr, ja par kopējo prasību uzskata Saeimas atlaišanu, politologs turpina: „Pieņemu, ka lielai daļai cilvēku Saeimas atlaišana nav prātā. Ir citas sāpes, kuras viņi grib manifestēt.”
Taču A. Freimanis uzskata: „Prasību atlaist Saeimu var pārtulkot arī kā neuzticības izteikšanu valdībai un Saeimai, pat visai valsts pārvaldei kopumā, valsts īstenotajai politikai. Kā nepatiku, pat riebumu pret to, ka neviens nav gatavs atzīt savas kļūdas. Visi runā par mistiskām starptautiskām krīzēm, bet tai pašā laikā jaunā Eiropas Savienības dalībvalsts Slovākija iestājas eirozonā. Ar visu globālo krīzi viņi spēja atbilst kritērijiem, lai gan Slovākija nebūt nebija ekonomiski veiksmīgākā valsts.
Saeimas atlaišanu tomēr man ir grūti iedomāties. Saeimu nevar atlaist ar cilvēku pūli. Šī procedūra ir atrunāta Satversmē. Atlaišanu var rosināt Valsts prezidents, bet atlaist var tauta referendumā. Procedūra prasa ilgu laiku, pat ja Saeimas atlaišana tiktu ierosināta, manuprāt, tā nevarētu notikt ātrāk kā vasaras beigās. Un tad jau nav vairs ilgi līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām 2010. gadā.” Sociologs gan piebilda, ka presē jau izskanējis – Valdis Zatlers 13. janvārī neplāno būt Latvijā.
J. Ikstens vērtējumos ir skarbs un norāda, ka jautājumā par Saeimas atlaišanu viņa attieksme nav mainījusies kopš 2006. gada Saeimas vēlēšanām: „Šī ir pretlikumīgi ievēlēta Saeima (Saistībā ar priekšvēlēšanu kampaņā izmantoto pozitīvisma kampaņu. M.M.L.). Tagad mēs redzam cik tālu „slimība” ir ielaista un kādas sekas tai ir.
Ja nonākam līdz situācijai, kad starptautiskas institūcijas sāk pārvaldīt valsti mūsu vietā, tad tālāk jau vairs nav kur iet. Valdībai vajadzētu atkāpties, un mainīties vajadzētu visai politiskajai elitei, jo šie politiķi ir sevi parādījuši kā nespējīgi pārvaldīt valsti.”
Lūgts vērtēt protesta akciju aizvien biežo organizēšanu, A. Freimanis skaidro: „Jebkura aktivitāte ar lielas sabiedrības daļas līdzdalību ir apsveicama, īpaši ņemot vērā, ka mūsu sabiedrība tiek dēvēta par pasīvu un samierniecisku. Tādēļ vien jau tas ir apsveicami. Tie ir akmeņi, uz kuriem pēc tam kaut kas var sākt veidoties – vai nu cilvēki iesaistās politikā, vai kļūst prasīgāki pret politiķiem, vai riskē, balsojot par partijām, par kurām tradicionāli nav balsojuši, domājot, ka tas ir mazākais no ļaunumiem.”
Komentāri