Līgatnē
Vai ar 13.janvāra grautiņu Doma laukumā būtu noslēdzies valsts politiskais, ekonomiskais un morālais pagrimums? Liekas gan, ka ne. Kas mūs sagaida rīt, parīt?
Kas vainīgs? Pretīgi klausīties varas pārstāvju centienus novelt atbildību uz miermīlīgā mītiņa rīkotājiem un dalībniekiem. Pašreizējā situācijā var vainot vienīgi varas kliķi, kas kļuvusi par atmirstošu čūlu uz sabiedrības miesas, un tā ir jānotīra.
Bet kas vainojams pie tā, ka divus gadu desmitus tauta ļauj sevi pazemot un nīdēt morāli pagrimušu politikāņu mafijai? Manā skatījumā, galvenā atbildība gulstas uz manas paaudzes (tagadējo 70-80 gadnieku) inteliģences sirdsapziņas, kas toreiz, pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā, bija savu fizisko, intelektuālo un morālo spēku plaukumā, tomēr pieļāva tautas nospiešanu amorālas kliķes pakļautībā. Jau tad bija redzams, ka valdošā „Latvijas ceļa” darboņi, slēpjoties aiz liberālisma galēji labējā novirziena pamattēzes “katrs ir brīvs un atbildīgs par sevi” un pārvēršot to sauklī “grābj, kas var”, mērķtiecīgi uzsāka Latvijas “ceļu” uz iznīcību. Tolaik tauta nespēja sevi aizstāvēt un izprast situāciju, jo 50 gadus ilgušais totalitārais režīms bija iznīdējis cilvēkos spēju izprast demokrātijas piedāvātās iespējas un izmantot tās savā labā. Tieši inteliģencei bija (un ir) pienākums mācīt tautai demokrātiju. Taču inteliģences lielākā daļa norobežojās no šī pienākuma, pasīvi noskatījās, laikam ejot, iegrima apātijā vai arī brīžiem gan slepeni, gan atklāti (tas taču bija atļauts) pakritizēja notiekošo. Ar neiejaukšanos un malā stāvēšanu šī inteliģences daļa ir tieši līdzatbildīga par Latvijas valsts un tautas postu.
Taču neliela daļa cilvēku centās rīkoties. Arī viņi bija totalitārā režīma produkts, tomēr savas izglītības un intelekta priekšrocības izmantoja situācijas analīzei, izpratnei un novērtēšanai. Tie bija zinātnieki, augstskolu pasniedzēji, žurnālisti, skolotāji. Viņi centās runāt un rakstīt par valstī īstenotās politikas negatīvo virzību, par citām alternatīvām un perspektīvām. Taču vara nepieļāva novirzes no savas mērķtiecīgās politikas uz valsts izlaupīšanu un pakļaušanu starptautiskajai biznesa mafijai. Publiskajā telpā šo “disidentu” viedoklis gandrīz nenonāca. Bija arī centieni organizēt sabiedrību aktīvai rīcībai, lai aizstāvētu savas intereses, taču trūka līdzekļu pat informācijas izplatīšanai, un iesaistīt skaitliski vērā ņemamu sabiedrības daļu nebija iespējams. Saujiņai aktīvistu tas nav pa spēkam.
Esmu līdzdarbojusies šajās norisēs. Tāpēc jūtos tiesīga nosodīt to lielo inteliģences daļu, kas arī šodien nevēlas pildīt savu misiju – organizēt un aktivizēt pilsoņus vienotā spēkā valsts un tautas interešu aizstāvēšanai. Ar nosodošām, varai adresētām runām Doma laukumā un televīzijā nekas nav līdzēts. Sabiedrības nekrotizēto “virsslāni” tās nesasniedz. Atmirušos audus sabiedrības organisms var vienīgi nokratīt, ne atdzīvināt. To var izdarīt vienīgi pati sabiedrība, vēlētāji. Nevis apelējot pie varas sirdsapziņas (tā vairs nepazīst šādu jēdzienu), bet demokrātiski nomainot trūdošo varu.
Aicinu šodienas inteliģenci (pati esmu par vecu): māciet, aktivizējiet un galvenais – organizējiet sabiedrību par vienotu spēku. Lai varētu gan mainīt vēlēšanu likumu referendumā, gan ievēlēt deputāta vārda cienīgus parlamentāriešus. Tam nepieciešama jūsu griba, enerģija, entuziasms, laiks un smags darbs.
Atceramies, kā rakstīja Imants Ziedonis: “Un kamēr mazs brūns teliņš caur brūnu govi rit, jūs varat arī paspēt kaut ko vēl padarīt.”
Komentāri