Lauksaimnieku valdībai izvirzīto prasību saraksta beidzamais punkts bija zemkopības ministra Mārtiņa Rozes demisija. Lai kā būtu ar citām prasībām, vismaz šo viņi, nudien, panāca par simts procentiem.
M. Roze kā ministrijas vadītājs neapšaubāmi lielā mērā ir atbildīgs par nozares problēmām, un līdz ar to ar viņu tiek saistīts viss, kas pēdējos septiņos gados ar zemkopību noticis – tieši tik ilgu laiku ministrs ir pavadījis savā krēslā. Tomēr jautājums ir ne tikai par to, vai viņam pārmet kaut kā darīšanu, vai nedarīšanu.
Viens no skaļākajiem jautājumiem bija par cukura nozares slēgšanu. Cukura rūpniecība latviešiem ir mīļa, jo tā saistās ar starpkaru Latvijas uzplaukumu un to, kā Kārlis Ulmanis latviešus esot mudinājis pie dzēriena bērt trīs karotītes cukura – par katru rūpnīcu vienu. Tagad varam bērt, varam nebērt, cukuru pie mums vairs neražo. Vēl vairāk, 2007. gada nogalē Konkurences padome atļāva Dānijas uzņēmumam „Danisco Sugar” izmantot „Jelgavas cukurfabrika” patentēto zīmolu „Jelgavas cukurs”. Tā teikt, izskatīsies kā vecajos labajos laikos, bet patiesībā, pērkot pazīstamo marku, sevi mānīsim ar domu, ka atbalstām savējos.
Lai arī cukura rūpniecības zaudēšana emocionāli daudziem ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem, zemkopības ministra vaina tur bija visai neliela. Tā bija Latvijas maksa par dalību Eiropas Savienībā, kas bija nolēmusi panākt, lai cukura nozare ir mazāk jāsubsidē un lai tā būtu konkurētspējīgāka. Tas nozīmēja, ka no cukura nozares tiek prasīts, lai tā pelnītu, nevis lai tajā nemitīgi ieguldītu naudu. Un tad Latvijas ražotājiem bija divas izvēles: vai nu turpināt ražot un rēķināties, ka tuvākajā laikā viņu ražojumu cenas nesamērīgi pieaugtu, vai arī saņemt kompensāciju par ražošanas pārtraukšanu. Kurš tanī brīdī bija zemkopības ministrs, nav tik būtiski, jo ne jau viņš to izdomāja.
Taču saprotams, ka zemnieku sūrajā situācijā, kad saimniekot laukos gluži vienkārši sanāk nerentabli, vainot tikai pasaules ekonomikas likstas nav korekti. Tomēr ironiskākais šajā stāstā ir tas, ka lauksaimniekiem politiskajās aprindās nav bijis aizstāvja. Saeimā un valdībā ir pārstāvēta „Zaļo un zemnieku savienība”, bet ne tajā vairs ir kāds „zaļais”, ne zemnieks. Lauksaimnieki, kas balsojuši par šo partiju ar domu, ka tā pārstāvēs viņu intereses, tā nav sajutuši, ka Latvijā pie varas būtu uz lauksaimniecību orientēts spēks, un pašiem zemniekiem vairāk varas nav ticis. Partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis janvāra beigās varēja vien pavēstīt, ka visas zemnieku prasības ir pamatotas un ka „valdībai agri vai vēlu būs jāpiekāpjas zemniekiem”. Tas vairāk izklausās pēc opozīcijas, nevis pozīcijas politiķa sacītā. „Zaļo un zemnieku savienība” arī piedraudēja no valdības atsaukt savus ministrus. Savkārt par zemnieku aizstāvi vienubrīd metās Tautas partijas līderis Mareks Segliņš, kurš izteicās, ka valsts varētu izmantot Eiropas naudu, lai palīdzētu zemniekiem un iepirktu piena izstrādājumus, kurus var kādu brīdi uzglabāt.
Viss beidzās ar to, ka zemnieki ar protesta akcijām padzina par savu aizstāvi iecelto. Ministrs savas kļūdas neatzina un aizbildinājās tikai ar iespējamām provokācijām protesta akcijās un savas drošības apsvērumiem. Tanī pašā laikā paši zemnieki nav tik turīgi un ietekmīgi, lai būtu rocība iesaistīties politikā un pārstāvēt pašiem sevi. Vērojot zemnieku traktoru akciju, prātā iešāvās arī cita doma – laikam tomēr vismaz kaut kur nudien ir bijuši treknie gadi, jo zemnieki uz Rīgu atrādīties brauca nevis ar veciem belarusiem, bet ar moderniem braucamajiem.
Taču stāsts par zemniecību kopumā zināmā mērā ir līdzīgs stāstam par cukuru. Cukuru subsidēja, līdz Brisele izdomāja, ka kaut kas jāmaina – tā, lai nevis vajadzētu ieguldīt nozarē, bet nozare nestu peļņu. Lauksaimniecība Eiropas Savienībā ir viena no visvairāk subsidētajām nozarēm, kas nozīmē, ka tā kopumā darbojas pretī tirgus principiem. Tik radikāli soļi kā visas lauksaimniecības pārveide pēc cukura nozares principa vēl nav sperti, tomēr tas nozīmē, ka Latvijas valstij neatliek nekas cits, kā spēlēt to pašu spēli, ko spēlē Eiropa. Proti, ja gribam saglabāt nozari, bez nopietna atbalsta zemniekiem iztikt nav iespējams. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvija zemniekiem neko nedod, un pagājušajā nedēļā pirms ministra demisijas iedeva vēl drusku. Laikā, kad daudzām nozarēm ir grūti, milzu atbalstu, protams, gaidīt nevar, taču ciniskais stāsts ir tāds, ka mums ir jāizvēlas: vai nu piežmiegt lauksaimniecību, lai nemokās, vai arī attīstīt tā, lai tā mūžam nebūtu tikai pabērna lomā. Lai kurš būtu jaunais zemkopības ministrs, viņš viens pats to izdarīt nespēs, bet tagad atliek vien vērot, vai zemnieku solis, padzenot iepriekšējo ministru, dos tiem kādu labumu.
Komentāri