Latvijas ekonomikai pašlaik ir grūti. Prognozējams, ka šogad tā saruks par desmit procentiem, inflācija tikai nesen ir atgriezusies viencipara skaitļa robežās, pieaug bezdarbs, cilvēki, kas cerīgākos laikos paņēmuši kredītus, sāk bažīties, ka nespēs tos atdot. Taču izskatās, ka nav neviena, kas ar šīm likstām cīnītos, jo jācīnās ir savā starpā.
Starptautiskais Valūtas fonds sadarbībā ar vairākām Eiropas valstīm Latvijai ir piešķīris 7,5 miljardus eiro lielu kredītu, kam būtu jābūt kā glābšanas riņķim. Lai mēs nedomātu, ka drīz ar naudām kļūs labāk, uzzinām, ka februāra pirmajā nedēļā pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi ir bijuši par 66 procentiem mazāki nekā plānots. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir iekasēts pat vairāk nekā plānots, turpretim uzņēmumu ienākuma nodoklis ir vēl bēdīgāks nekā PVN – 62,8 procenti no plānotā. No visām Eiropas Savienības valstīm pagājušā gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar tādu pašu laikposmu pirms gada, Latvijai bija visstraujākais iekšzemes kopprodukta kritums – par 10,5 procentiem. Nākamie sliktākie rādītāji ir Itālijai (mīnus 2,6 procenti) un Portugālei (mīnus 2,1 procents).
Lai arī, ņemtas atsevišķi, nedienas, kas Latviju ir piemeklējušas, nebūtu nekas mirstams – galu galā, 90. gados daudz kas ir pārdzīvots -, tomēr lielāko šoku rada tas, ka visas likstas sākušās reizē. Vācijas ziņu aģentūra DPA Latviju ir nodēvējusi par Eiropas „dramatiskāko ekonomiku”. Kopumā mēs izskatāmies ļoti slikti arī uz pasaules finanšu krīzes fona, jo neba nu pasaules finanšu krīze ir mums nodarījusi vislielāko postu. Postu ir nodarījusi līdzšinējā saimniekošana, taču arī tā nebūtu mirstamā kaite, ja vien pašreizējos apstākļos kāds gribētu vai spētu strādāt, lai situāciju uzlabotu. Bet, kamēr politiķi vienosies, kā tagad strādāt un kādās kombinācijās, būs pagājis ilgs neizlēmības laiks, kas izmaksās dārgi.
Visi straujie pavērsieni, kas Latvijā notikuši kopš gada sākuma, ir politiska rakstura un pašu radīti. Bija mītiņš Doma laukumā un pēc tam jaunieši demolēja Vecrīgu. Un tā vietā, lai mēģinātu nogludināt situāciju, politiskajās aprindās sākās sacensība, kurš kuru apspēlēs ar lielākām galējībām. Sākās runas par Saeimas atlaišanu, valdošās koalīcijas paplašināšanu, jaunas valdības veidošanu, Ivara Godmaņa atlaišanu. Un kāpēc?
Noteiktos apstākļos par saprātīgu var uzskatīt argumentu, ka tautai nepatīk Saeima un valdība, tāpēc no likumdevējvaras un izpildvaras jātiek vaļā, lai iegūtu jaunu, kas tai patiktu vairāk. Paraugoties pasaulē, ārkārtas vēlēšanas notiek šur un tur. Pēdējais piemērs bija Izraēla, kur, pēc premjerministra Ehuda Olmerta demisijas partijām nespējot izveidot valdību, tika rīkotas pirmstermiņa vēlēšanas. Tā kā lielākie konkurenti ieguva līdzīgu balsu skaitu, rezultāts nebija pārliecinošs, jauno koalīciju izveidot nebūs daudz vieglāk.
Neuzskatu, ka pašreizējā situācijā ārkārtas vēlēšanas kaut ko būtiski mainītu valsts spējā risināt ekonomikas problēmas, taču pēdējo nedēļu notikumu rāda, ka pie varas esošie politiķi nevis nespēj problēmas risināt, bet negrib. Publisko telpu pašlaik ir pārņēmis jautājums par prezidenta ultimātu Saeimai, Tautas partijas un opozīcijas partiju kvēlo vēlmi pēc Saeimas atlaišanas, izmaiņām valdībā un jauna valdības vadītāja meklējumiem. Saprotams, ka tas viss aizņem ļoti daudz enerģijas, un, pat ja mēs tagad jau kaut ko darām ar Starptautiskā Valūtas fonda naudu, tad uzmanība tam ir pievērsta krietni mazāk.
Būtībā visas problēmas, kas politiskajā dzīvē pašlaik notiek, ir radījuši paši politiķi, kas, šķiet, ir atklājuši veidu, kā izjaukt līdzsvaru un „stabilitāti”, kāda ir vadījusi līdz šim. Vienalga, vai ir bijušas kādas tā dēvētās „lietussargu revolūcijas”, vai bijusi kāda opozīcijas neapmierinātības izpausme, politiķi parasti ir parādījuši vien Lagzdiņa žestu un darījuši, kas jādara. Cik labi vai slikti – tas, protams, ir cits jautājums.
Bet tagad ir citādi. Līdz ar Valsts prezidenta iesaistīšanos politiskajās spēlēs spēku samērs ir mainījies. Rezultāts ir viena vienīga plēšanās, vai pastāvošā valdība ir gana laba, varbūt tā ir jānomaina, bet varbūt ir jānomaina arī Saeima. Citkārt līdzsvara izjaukšana arī būtu veselīga, lai mazinātu dažu politisko spēku pārsvaru, taču pašreizējā situācijā tam ir drīzāk graujošs, ne uzlabojošs efekts. Un tie, kas to dara, nepārstāv to cilvēku intereses, kas viņus ievēlēja. Vēlētāji nebalsoja par politiķiem, kas nevis strādā, bet nevar sadalīt varu, pat ja pieder pie vienas un tās pašas koalīcijas. Vēlētāju sauklis „Atlaist Saeimu!”, nonācis politiķu mutē, kļūst par viņu pašu, nevis vēlētāju interešu paudēju. Vēlētājiem jau sen neviens neko neprasa, lai gan politiķiem joprojām uz vēlētāju iedomāto gribu patīk atsaukties.
Komentāri