Ainars Latkovskis, Saeimas deputāts (JL) Latvijai pēc ekonomiskās lejupslīdes zemākā punkta pārvarēšanas Eiropā un citviet pasaulē ir visas iespējas kļūt par investīcijām pievilcīgu vietu, un ne tādām investīcijām, kā „treknajos gados”, kad mūsu valstī tika iepludināts liels daudzums naudas finanšu un cita veida spekulāciju īstenošanai. Virknei faktoru – dalība Eiropas Savienībā, kvalificēts darbaspēks, bezdarbs un salīdzinoši zems atalgojuma līmenis – jau tagad vajadzētu izraisīt to investoru interesi, kuri vēlas ieguldīt līdzekļus vienā no ekonomikas stūrakmeņiem – ražošanā. Tomēr investori – vai tie būtu no rietumiem, Krievijas vai Ķīnas, Latvijai met līkumu, un šādai rīcībai ir vairāki cēloņi, kuru novēršana galvenokārt atrodas mūsu valdības un politiķu rokās. Potenciālajiem investoriem ir nepieciešama stabilitāte un konkrētība. Šī iemesla dēļ viens no galvenajiem viņu bažu cēloņiem ir mūsu politiskajā vidē izplatītās runas par nepieciešamību īstenot lata devalvāciju. Lai arī oficiālajā līmenī kā valdība, tā Latvijas banka ir noliegušas tādu iespēju, atsevišķi valdības sastāvā ietilpstoši politiski spēki labprāt ik pa brīdim aktualizē šo jautājumu. Savukārt potenciālie investori nekādā gadījumā neaprobežojas tikai ar oficiālajiem paziņojumiem, bet cenšas noskaidrot reālo situāciju. Latvijas gadījumā tā ir tāda, ka tuvojas Saeimas vēlēšanas un izskan savstarpēji pretrunīgi politisko partiju paziņojumi. Par konkrētību tas neliecina, tādēļ investori izvēlas dot priekšroku, piemēram, Igaunijai, kur situācija ir skaidra un prognozējama, un kura 2011. gadā, visticamāk, pievienosies eiro zonai. Otrs un svarīgākais iemesls ir Latvijas neskaidrā nodokļu politika. Lai ārvalstu uzņēmēji būtu ar mieru ieguldīt savus līdzekļus ražotnēs mūsu valstī, viņiem ir nepieciešams precīzi zināt, kādi izdevumi paredzami. Lai arī nodokļi uzņēmējdarbībai Latvijā pat pēc visiem pieņemtajiem labojumiem likumdošanā joprojām ir vieni no zemākajiem Eiropas Savienībā, ārvalstu un arī pašmāju uzņēmējiem ar to ir par maz. Neziņa, cik un par ko nāksies maksāt pat nākošajā gadā, nemaz nerunājot par tālāku nākotni, Latvijas tautsaimniecībai kopumā nodara ievērojami lielāku ļaunumu, nekā izslavētās, no „treknajiem gadiem” mantotās birokrātija un korumpētība. Lieki atgādināt, ka ārvalstu investīcijas nozīmē arī jaunas darba vietas, kuras šobrīd Latvijai ir ļoti aktuālas, tādēļ likumsakarīgs ir jautājums, kā panākt konkrētību un prognozējamību jautājumos, kas saistīti ar nodokļu politiku? Pirmais solis šajā virzienā jau ir sperts, Saeimā apstiprinot nākošā gada budžetu. Loģisks būtu arī budžeta apstiprināšanas turpinājums, vienlaikus skaidri pasakot, ka tālākā nākotnē nekādi nodokļi palielināti netiks, tieši tāpat, kā iedzīvotājiem netiks uzkrauti papildus maksājumi. Tas dotu potenciālajiem investoriem tik nepieciešamo konkrētību, kā arī būtu skaidrs signāls visiem Latvijā mītošajiem un strādājošajiem, ka visi mazinājumi un griezumi jau ir aiz muguras un turpmāk gaidāma lai vai kāda, taču stabilitāte. Šajā vietā daudziem nešaubīgi radīsies cits jautājums – ja jau viss ir tik vienkārši, tad kādēļ tas netiek darīts? Kādēļ politiķu, ekonomistu un daudzu citu speciālistu vairākums sola nevis nosacītu stabilitāti, bet gan aizvien jaunus griezumus un palielinājumus, dzenot izmisumā Latvijas iedzīvotājus un atbaidot varbūtējos investorus? Šādai rīcībai ir daudzi iemesli, tostarp arī objektīvi (starptautisko aizdevēju spiediens, utt.), taču galvenais cēlonis laikam jau slēpjas tur, ka krietna daļa politiskās un birokrātiskās elites cer, ka spēs pārdzīvot krīzi, neko nemainot „trekno gadu” sistēmās un shēmās. Šī iemesla dēļ daudz vairāk tiek domāts nevis par iespējām mainīt sistēmu, lai palielinātu ieņēmumus, bet gan par to, kā saglabāt sistēmu, samazinot izdevumus. Skaidri definējot pirmo, nevis izvairoties skaļi nosaukt otro mērķi, būs arī iespējams atbildīgi pateikt, ka Latvijā beidzot iestājusies pieticīga stabilitāte un tupmāk kļūs tikai labāk.
Komentāri