Edmunds Rudzītis, SEB bankas sociālekonomikas eksperts, www.esmaja.lv
Pirms gada finanšu tirgos valdīja satraukums par eirozonas stabilitāti, jo eirozonas parādu krīze draudēja aptvert arvien plašāku valstu loku (skat. arī http://www.esmaja.lv/?lapa=blogs&id=2610). Jāsaka, ka gada laikā situācija nav īpaši mainījusies, jo arī šā gada septembrī finanšu tirgos ir satraukums tieši par to pašu jautājumu – eirozonas stabilitāti un eiro nākotni.
Turklāt eirozonas parādu krīzes pārvarēšanai joprojām nav atrasti pareizie risinājumi un būtiski pieaudzis risks, ka vienotā valūta var beigt savu pastāvēšanu. Šī parādu krīzes kaite tiek arvien vairāk ielaista, tāpēc laiks šobrīd nav eirozonas līderu sabiedrotais un nevajag paļauties uz to, ka laiks ārstē visu, jo bez pārdomātiem radikāliem problēmas risinājumiem situācija draud kļūt nekontrolējama. Eirozonas valstu parādu krīze atspoguļo vienotās Eiropas vājās vietas – pārāk lielās atšķirības valstu līmenī, neviendabīgumu, nesabalansētību un problēmas ar finanšu disciplīnu. Valstu ekonomiskās situācijas ir pārāk atšķirīgas un bieži vien tas, kas der Vācijai, nebūt neder Itālijai – nav iespējams realizēt tādu monetāro politiku, kas derētu pilnīgi visām eirozonas valstīm. Būtisks moments, atrodoties šādā kopējā valūtas zonā, kas nebūt nav optimāla visām valstīm, fiskālās disciplīnas ievērošana, kas bieži vien ir grūts uzdevums, jo prasa pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus. Redzams, ka Dienvideiropas valstīm ir problēmas īstenot ilgtermiņa taupības pasākumus, kas ļautu mazināt budžeta deficītus un tajā pašā laikā negatīvi ietekmētu iedzīvotāju dzīves līmeni. Piemēram, Grieķijas parāds nav uzturams ilgtermiņā un nebūs iespējams izvairīties no Grieķijas maksātnespējas vieglākā vai smagākā formā ar parāda restrukturizāciju un kapitāla injekcijām banku sektorā. Līdz ar to tas ir viens no tiem faktoriem, kas varētu arī „salauz” eirozonu, ja netiek rasts risinājums, kā transformēt eirozonu. Pirmkārt, tā būs Vācijas izšķiršanās. Otrkārt, šī jautājuma risinājuma cena ir ļoti augsta, turklāt ne tikai finansiālajā, bet arī politiskajā ziņā. Nepieciešama tālāka eirozonas finansiālā un politiskā konverģence, jo eirozonas sekmīgai pastāvēšanai nākotnē ar vienotu monetāro politiku un vadlīnijām/kritērijiem fiskālajā jomā vien nepietiek, nepieciešama ciešāka eirozonas valstu koordinācija fiskālajā jomā. Kopējās institūcijas jeb ekonomiskās valdības izveide, apņemšanās ievērot fiskālo disciplīnu un sabalansēta budžeta veidošanas principu nostiprināšana likumdošanā ir daži no soļiem, kā padarīt dalībvalstu fiskālo politiku atbildīgāku. Vēl viens no soļiem situācijas stabilizēšanā ir eirozonas kopēji nodrošināto parādzīmju jeb eirobondu izlaišana, kas varētu būt viens no instrumentiem, kā parādos slīgstošās eirozonas valstis varētu aizņemties finanšu tirgos. Protams, šajā gadījumā eirozonas spēcīgākajām valstīm (piem., Vācijai) nāktos pašam maksāt dārgāk par saviem aizņēmumiem, un tāpēc pretim varētu gaidīt vēlmi būtiski ierobežot parādos slīgstošo valstu autonomiju fiskālajā un arī nodokļu jomā. Jautājums gan, vai tās valstis būs gatavas zaudēt daļu savas autonomijas
Komentāri