Ainars Latkovskis, Saeimas deputāts 18. februāri Latvijā notiks tautas nobalsošana par jautājumu, kas daudziem Latvijas pilsoņiem šķiet absurds – par Satversmes grozījumiem, kuri paredz noteikt krievu valodu kā otru Latvijas valsts valodu. Par to, ka šāds referendums tomēr notiks, kļuva skaidrs pēc tam, kad Satversmes tiesa (ST) pieņēma lēmumu nepiemērot pagaidu noregulējumu un neapturēt tautas nobalsošanu 18. februārī, vienlaikus pieņemot izskatīšanai 30 Saeimas deputātu, tostarp arī šo rindu autora, iesniegto pieteikumu par šī konkrētā (un tātad arī citu potenciāli iespējamo līdzīgu) referendumu atbilstību valsts pamatlikumam izskatīšanu. Lai arī personiski es uzskatu šādu referendumu par valsts pamatvērtības un būtību apdraudošu un tātad antikonstitucionālu, kā arī labi apzinos, ka tai aptuveni desmitajai daļai Latvijas pilsoņu, kuri vai nu tiešām uzskata, ka krievu valodai jāiegūst otras valsts valodas statuss, vai arī grasās izmantot referendumu kā iespēju protestam pret līdzšinējo valdības politiku, nedomājot par ilgtermiņa sekām, nav pat iluzoru cerību gūt Satversmes grozījumu apstiprināšanai nepieciešamo vairāk nekā puses balsstiesīgo vēlētāju – vismaz 771 893 pilsoņu, atbalstu, es piedalīšos referendumā un balsošu pret Satversmes grozījumiem. Aicinu arī ikvienu, kurš uzskata sevi par Latvijas valsts patriotu rīkoties tāpat. Pārliecinošs pret – vēlams, ar vairāk nekā puses balsstiesīgo vēlētāju atbalstu, būs labs pamats tam, lai šis būtu pēdējais gadījums, kad ar referendumu palīdzību tiek mēģināts apdraudēt valsts pamatus. Ievērojama skaita vēlētāju skaidri pateikts jā latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai, Latvijas valsti vienojošajam faktoram, arī kalpos par vērā ņemamu argumentu kā pašmāju juridiskajos strīdos, ja tādi radīsies, kā arī starptautiskajā līmenī. Pēdējais arguments ir ļoti būtisks, jo ja referenduma iznākums pieļaus dažādas matemātiskās interpretācijas, mūsu valsts nelabvēļiem tiks atstātas iespējas apšaubīt mūsu izvēli un arī valstiskumu. Tāpat šis referendums man šķiet ļoti svarīgs vēl viena ilgtermiņa mērķa dēļ. Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir pieļauts daudz kļūdu, kuru sekas mēs jūtam šodien un jutīsim vēl ilgi. Pārspīlēta ekonomikas liberalizācija, šauru grupējumu intereses pārstāvošas partijas, Latvijai neizdevīgi starptautiskie līgumi un kā rezultāts daudzu Latvijai tradicionālu nozaru panīkums, tā dēvēto oligarhu un ārvalstu kapitāla dominēšana un iedzīvotāju neticība politiķiem, kuri pārstāvēja galvenokārt savas vai šauru grupu, nevis vairākuma un nacionālās intereses. Tajā pašā laikā Latvija šobrīd, lai arī ne bez sāpīgiem upuriem, taču ir pārvarējusi ekonomiskās krīzes pirmo vilni un ir gatava iespējamajam otrajam vilnim. Valsts ir veiksmīgi noslēgusi starptautiskā aizdevuma programmu un ir gatava labot iepriekš pieļautās kļūdas, kuru sekas diemžēl ir smags slogs šā brīža valdībai un valdošajai koalīcijai. Par spīti visam, mums ir jānostājas uz nacionālās atdzimšanas ceļa, un es ļoti ceru, ka 18. februārī gaidāmais referendums kļūs par sava veida simbolisku lūzuma punktu, kas parādīs – mēs esam gatavi Latvijas politiskajai un ekonomiskajai atdzimšanai. Ļoti ceru, ka 18. februārī mēs spersim plašu un pārliecinošu soli šajā virzienā.
Komentāri