Jau no nākamā gada izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis iecerējis krietni palielināt svešvalodu lietojumu Latvijas augstskolu studiju programmās. Rodas jautājums – kā nodrošināt līdzsvaru starp latviešu valodas attīstību un vietējo speciālistu iekļaušanos starptautiskajā vidē. Daži ministra ieceres kritiķi ir neadekvāti sāpīgi uztvēruši viņa izteikumu, ka zinātnes valoda ir angļu valoda. Šo apgalvojumu viņi mēģina apvērst otrādi, it kā R. Ķīlis būtu pateicis, ka latviešu ir bauru valoda. Pēc tam jau var stāstīt par jaunlatviešiem, kuri savulaik saprata, ka latviešu valoda ir jākopj un jāattīsta, lai tajā būtu iespējams izteikties tikpat dziļi, kā lielajās valodās. Tikai šādā veidā ir iespējams nodrošināt latviešu valodai pilnvērtīgas saziņas un arī valsts valodas statusu. Taču šis argumentācijas virziens ir neadekvāts, jo ministrs nav iebildis pret latviešu valodas attīstīšanu. R. Ķīļa idejas pamatā ir Latvijas zinātnes konkurētspējas nodrošināšana. Tas, ka angļu valoda ir starptautiskā zinātnes valoda, ir fakts, un tam nav nekāda sakara ar latviešu valodas nozīmes apšaubījumu. Lielāku uzsvaru uz svešvalodu lietojumu ministrs iecerējis visos studiju līmeņos – gan pamatstudijās, gan maģistrantūrā un doktorantūrā. Tieši šeit ir šīs ieceres lielākā problēma, jo studiju līmeņa nešķirošana faktiski aizēno tās iespējamo pozitīvo ietekmi.
Studijas angļu valodā nenoliedzami palīdzētu vieglāk nonākt un darboties starptautiskajā akadēmiskajā vidē: noslīpēt valodas zināšanas, lai pēc iespējas brīvāk tajā varētu izteikties par pārstāvēto specifisko tēmu. Līdz ar to korekts ir arī ministra uzsvērums, ka šis aspekts īpaši svarīgs ir tieši doktorantūras studijās. Augstākā līmeņa studijas ir paredzētas, lai studentu padarītu par ekspertu savā jomā, un ir tikai vērtīgi, ka šī ekspertīze tiek demonstrēta starptautiskā, ne vien vietējā līmenī. Ir jāatvieglo arī ārvalstu pasniedzēju piesaistīšana studiju programmās Latvijā, uz pasniedzēju vietām jārīko starptautiski konkursi, tādējādi paplašinot iespējas piesaistīt un atlasīt labākus mācībspēkus. Taču līdzīgu apsvērumu attiecināšana uz pamatstudijām ir krietni sarežģītāka, šo studiju mērķi un apsvērumi var būt daudzveidīgāki. Augstskolas sagatavo ne tikai jaunos pētniekus, bet arī speciālistus daudzās nozarēs. Studijas daudziem palīdz meklēt un atrast savu vietu dzīvē un darbā tieši Latvijas sabiedrībā. Līdzīgi kā vispārējā izglītībā, arī augstākās izglītības pirmajos līmeņos vietējam kontekstam, kas izpaužas arī valsts valodas lietojumā, pienākas attiecīga uzmanība. Lai gan arī šajā līmenī iekļaušanās starptautiskajā zināšanu apritē, protams, ir nozīmīga.
Tāpēc ir nepieciešams rast līdzsvaru starp vajadzību augstā līmenī pilnveidot studentu svešvalodu zināšanas un latviešu valodas attīstīšanu, lai nodrošinātu, ka arī šajā valodā var izteikt sarežģītus procesus un parādības. Ja latviešu valoda nozīmīgā apjomā tiek izspiesta no augstākās izglītības jomām, tad latviešu valodā arī neattīsies termini un jēdzieni, lai ar šīm sfērām saistītos procesus un parādības aprakstītu. Turpretī, ja pētniecība pamatā ir balstīta tikai latviešu valodā, problēma ir pretēja: mēs kaut ko pētām, par kaut ko savā lokā diskutējam, bet lāgā neprotam saprotami par to pastāstīt citiem. R. Ķīļa iecerētā augstskolu valodas reforma, ja tāda notiks, ir tikai daļa, turklāt ne pati nozīmīgākā no problēmjautājumiem, kas saistīti ar latviešu valodu. Arī pašlaik, kad valsts valodas prasības izglītības iestādēs un citviet ir stingras, nevarētu teikt, ka valoda attīstās pienācīgā ātrumā, lai tiktu līdzi zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem. Tas nav tāpēc, ka cilvēki latviešu valodu nevēlētos lietot, bet gan tāpēc, ka acīmredzot nav pietiekami daudz cilvēku, kas operatīvi un veiksmīgi jaunos vārdus spētu radīt. Tie, kuriem terminu radīšana un pārnese uz latviešu valodu ietilpst tiešajos darba pienākumos, nereti spēj izdomāt vien kokainus un burtiskus citu valodu vārdu tulkojumus, kurus pēc tam ar varu citiem mēģina uzspiest. Spilgts piemērs ir datoru operētājsistēmu un datorprogrammu latviskojumi, no kuriem daudziem ir lielāka komiskā, nevis praktiskā nozīme. Ir nepieciešama daudzveidīga vide, kurā valodai attīstīties. To nodrošina sarežģītu un izsmalcinātu citās valodās sarakstītu darbu tulkošana, kas teju vienmēr ir saistīta ar dažādiem valodiskiem jaunpienesumiem, un to nodrošina arī latviešu valodas praktiska lietošana dažādās citās nozarēs. Taču vienlīdz nopietna problēma ir arī latviešu kultūras un zinātnes izlikšanās par pašpietiekamām. To attīstību un saglabāšanos var nodrošināt, nevis dzīvojot nošķirtībā no pārējās pasaules, bet gan izkopjot savas spējas runāt tā, lai mūs saprastu pēc iespējas plašāka auditorija. Jānis Buholcs
Komentāri