Visos laikos sabiedrībā ir bijis pašsaprotami, ka katrs zina ne tikai, kā pareizi jāaudzina bērni, bet arī, kā jāvada valsts. Tāpat katram skaidrs, ka kaimiņi savus bērnus audzināt nemāk un tā valdība, kas pie varas, nekā nejēdz. Protams, teicējiem var ierosināt, lai tad paši iet un dara, bet atbilde tāpat skaidra – ko tad es, kāpēc es.
Aizvien biežāk izskan, ka Latvijā sabiedrība ir nogurusi no politikas. Varbūt pat tās augstprātības. Pat tie, kuri streiko, zina, ka neko nepanāks, pat ne abām pusēm pieņemamu kompromisu, jo būs tā, kā mēs (vara) sakām. Un cilvēks, kam dotas vislielākās tiesības – proti, ievēlēt Saeimu, kas apstiprina valdību, – lēnītēm vien pakāpjas maliņā. Ko tad es.
Laikam gan pirms miega nekas tā neiešūpo sapņu valstībā, kā ziņās uzzinātais, ka kāds ministrs dumjš, kāds deputāts nezina reizrēķinu ar decimālskaitļiem, bet vēl kādai valsts amatpersonai attāls radinieks sašmucējies. Tas nomierina. Un nemaz nav žēl tēvzemes, bet gan ir prieks, ka pats neesmu starp viņiem.
Nupat arī Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete paudusi bažas, ka sabiedrības apātiskā interese par politikas norisēm varētu atspoguļoties Saeimas vēlēšanu rezultātos un sekas tam var būt ļoti traģiskas. Tās jau ir sekas pēdējos gados īstenotajai tendencei, kas veidojusi uzskatu – ja esi politikā, tātad žuliks, zaglis, pašlabuma meklētājs. Jāizaudzē jo bieza āda, lai to varētu laist gar ausīm, lai varētu stāties priekšā streikotāju pūlim un mēģinātu pateikt kādu teikumu, ko tāpat neviens nedzirdēs un arī negrib saklausīt. Un vēl – mīļie cilvēki, cik daudz prāta vajag, ja ministru un deputātu algas salīdzinām ar pensijām! Lai viņi tur strādā par velti, atdod man, jo man maza pensija. Kāpēc gan kādam citu labā būtu jāstrādā par velti? Ja sabiedrībā būtu daudz, kuri patiesi brīvo laiku un spēku ziedotu sabiedrībai, tas Latvijā būtu jo plaša brīvprātīgo kustība. Un vai tie, kuri kaut ko no valsts saņem, nevarētu arī dot pretī – ne tikai asus vārdus, arī darbus.
Savulaik pazīstamais politiķis Ainārs Šlesers atkal taisoties iet politikā. Nekur jau tālu prom viņš nav bijis, turpat blakus stāvējis. Atgriešanos jau baznīcu zvani zvana Einaram Repšem. Rūdīti vīri, nemulsīs tautas priekšā… Un iedomāsimies līdzās viņiem kādu jaunu censoni, kuram patiesi ir idejas, mērķis strādāt valsts labā un viņš pat zina, kas jādara… Vai viņu kāds laidīs pie varas, vai pat tai tuvu? Ja liktenis ļaus, varbūt.
Sabiedrība mainās, tāpat tās attieksme pret noteiktām lietām, pazīstamiem cilvēkiem. “Mēs esam iegājuši tādā kā apburtajā lokā, jo, no vienas puses, visi ir noguruši, jo jaunas sejas neparādās un politika ir ļoti saistīta ar cilvēku resursiem un cilvēcisko faktoru, un līdz ar to neveidojas izmaiņas politikā,” klāsta Sandra Kalniete. Katra spēkos vērtēt savu attieksmi pret zināmo un uzticēties nezināmajam. Sarmīte Feldmane
Komentāri