Nu jau tālajos deficīta preču laikos samts bija īpaša prece, ne katram pieejama un nopērkama. Samts bija audums, no kura šuva lepnas kleitas vai svārkus un lepojās, ka izdevies tikt pie tāda deficīta. Bija arī nabagu samts – plīša audums, kurš pa gabalu atgādināja samtu un reizēm bija kā mierinājums vienkāršajiem mirstīgajiem, kuriem nebija pieejami izredzēto labumi. Labklājības ministre Ilze Viņķele nule atskārtusi, ka Latvijā iztikas minimums – 170 lati – ir kā nabagu samts. Proti, pie varas esošie beidzot vismaz sapratuši, ka tā sauktais iztikas minimuma grozs ir kaut kas tāds, no kura pārtikt var tikai sapņos, ne īstenībā. Tā teikt, mierinājums, ka esi pamanīts kopā ar tukšo maciņu, kaut arī maizes no tā vairāk nebūs ne rīt, ne parīt.
„Definējam mūsdienām un realitātei atbilstošus sliekšņus, ko Latvijas valstī uzskatīsim par tādiem, zem kuriem cilvēks nevar dzīvot, un tad ir jāpalīdz minimālo ienākumu līmeni sasniegt. (..) Ja mēs lūkojamies uz šo metodi, pēc noteikta līmeņa no vidējiem ienākumiem šis minimums būtu ap 170 latu iepretim 90 latiem, kas šobrīd ir definēti kā trūcīgas personas ienākuma slieksnis,” tā Latvijas radio stāstīja labklājības ministre Viņķele. Viņa arī atzina, ka ar 90 latiem cilvēks nevar izdzīvot. Ar vārdu sakot, maznodrošināto un nabadzīgo skaits Latvijā ir daudz lielāks, jo ienākumu slieksnis, pēc kura līdz šim rēķināts, ir vienkārši izgudrots, „no gaisa grābts” skaitlis. Aprēķiniem un reformām pabalstu un pensiju jomā paredzēti pieci līdz desmit gadi.
Protams, priecē, ka ministre runā, nosaucot lietas īstajos vārdos, un tas tiešām var būt kā mirkļa mierinājums, bet tie pieci vai vairāk gadi vēl jānodzīvo. Tādēļ šīs atklāsmes ir kā nabagu samts – pirmajā brīdī jauki, bet pēc tam diez kas nav. Protams, jau sen vajadzēja beigt izlikties, ka nabadzība Latvijā samazinās ar katru mēnesi un arī maznodrošināto kļūst aizvien mazāk un mazāk. Jau sen vajadzēja meklēt izeju no trūkuma slazda, kurā iekritusi gandrīz puse Latvijas un no kura tikt ārā ir gandrīz neiespējami. Tādēļ pirmais jautājums, kas rodas pēc ministres atklāsmēm, ir: kādēļ tikai tagad un pēc valdības demisijas? Ir taču skaidrs, ka tik lielas reformas, kādas būtu vajadzīgas, lai cilvēkiem dotu iespēju dzīvot, nevis eksistēt, nevar notikt īsā laikā, tādēļ laika vilkšana garumā nu jau kļūst bīstama valstij, ne tikai atsevišķai cilvēku grupai. Turklāt ar šo paziņojumu ministre faktiski ir atzinusi, ka visi minimālās algas saņēmēji dzīvo zem iztikas minimuma.
Kādēļ tāda skepse par to, ka ministres atklāsmes un reformu solījumi ir patiesa vēlme ko darīt? Kādēļ nav pārliecības, ka tas nav sava apsūbējušā tēla spodrināšanas mēģinājums?
Sākot savu ministres karjeru, Viņķeles nostāja bija, ka cilvēki negrib strādāt, ka minimālās algas saņem sliņķi un tie, kas negrib maksāt nodokļus, jo darbu ar atalgojumu, kas augstāks par minimālo, var atrast, ja vien grib. Tāpat arī Viņķele pauda, ka nevis darba devēji negrib maksāt legālu algu, bet darba ņēmēji grib naudiņu aploksnēs. Tikai starptautisko institūciju pētījumi Latvijā parādīja, ka tā gluži nav. Bija skaidrs, ka šo pētījumu datus neizdosies noslēpt, tādēļ ministre pēkšņi kļuva gandrīz vai revolucionāre un ik pa brīdim paudusi skarbas patiesības par cilvēku reālajiem dzīves apstākļiem. Manuprāt, ministrei ir pilnīgi vienalga, kā dzīvo cilvēki Latvijā un kas ar viņiem notiek. Tādēļ paziņojumi par pēdējām atklāsmēm šajā jomā vairāk izskatās pēc priekšvēlēšanu centības, nevis pēc patiesām rūpēm.
Atliek cerēt, ka laiks līdz vēlēšanām parādīs, cik ļoti Viņķele ir ieinteresēta pozitīvās pārmaiņās, arī sēžot Saeimas deputātes krēslā. Sallija Benfelde
Komentāri