Skatos pēdējās dienās uz valdības veidošanu un domāju, ja politiķi ar tikpat lielu degsmi un neatlaidību cīnītos par valsts labumu, kā tagad cenšas, portfeļus dalot, mēs sen jau būtu apsteiguši Vāciju, Ameriku un Šveici.
Taču šobrīd ir pilnīga pārliecība, ka politiķiem svarīgs nevis veicamais, jo par to netiek runāts, bet tas, kura ministrija tiks konkrētās partijas pārraudzībā. Un jo naudīgāka, jo labāk. Šāda cīkstēšanās par ministrijām bijusi vienmēr, bet šoreiz tas notiek tik atklāti, ka ir sajūta, politiķi to laikam uzskata par normu. Lūk, ZZS beidzot panākusi, ka viņus ņem valdībā, nebūt nav gatava mesties iekšā darbos, bet par katru cenu grib dabūt Vides un reģionālās attīstības ministriju. Jo tur sāksies Eiropas miljardu dalīšana, un ir taču viena pašvaldība, kurai vajag vairāk nekā citām. Un jo vairāk ir, jo vairāk gribas. Īpaši, ja kādu brīdi tikuši nobīdīti malā, tad nu jāuzrota piedurknes un jāķeras klāt. Tā teikt, lai atgūtu nokavēto.
Visi grib naudīgās ministrijas, bet veselības, kultūras un izglītības jomas ir pamestas novārtā, lai gan tieši izglītībai bija jāvelta visvairāk uzmanības, ja reiz gribas redzēt savu valsti attīstītu un plaukstošu. Jo tieši izglītota nācija var izvest valsti no krīzes. Bet no Izglītības un zinātnes ministrijas nevar izsit nekādu naudu, tāpēc nevienam to nevajag. Un šāds ministriju tirgus notiek atklāti un, gribas pat teikt, klaji bezkaunīgi. Nezin kāpēc paši politiķi pēc tam brīnās, ka tauta viņus nemīl. Lai gan, ļoti iespējams, ka viņiem tas kā pīlei ūdens, ka tik siltā vietā pie siles.
Bet ir teiciens, ka mums ir tāda Saeima, tātad arī Ministru kabinets, kādu esam pelnījuši. Proti, ja mums pašiem šī valsts vairāk ir slikta nekā laba, tāds arī rezultāts. Zinām taču, ka negatīvais pievelk negatīvo, un otrādi. Ja mēs, un te var runāt par jebkuru ģeogrāfisko teritoriju, sākot ar pagastu līdz valstij, runāsim, ka te viss ir slikti, ka te nekā nav, nekā arī nebūs. Nu, piemēram, ko Cēsīs biežāk dzird no vietējiem? Ka mums ir forša pilsēta? Diemžēl ne, ikdienas ielu sarunās skan, ka te taču nekas nenotiek, ka visi brauc prom, ka viss iet uz galu. Un ja šis pašu cēsnieku tektais izskan ārpus pilsētas, arī citi sāk domāt, ka te tiešām ir viena bēdu leja, kurā nekāds Laimes lācis nepalīdzēs. Bet ja mēs, pat par spīti visam, runātu, ka te ir forši, ka Cēsīs ir vērts dzīvot, attīstīt uzņēmējdarbību, pozitīvais pievilktu pozitīvo, un mēs paši dzīvotu labāk. Šobrīd reizēm liekas, ka tūristi ir gandrīz vai vienīgie, kuri par pilsētu runā ko labu, jo viņiem te patīk. Ko lai dara, latvietim jau gribas būt tam cietējam, kuram visi dara pāri. Jānis Gabrāns
Komentāri