Uz autobusu pieturu abas atnācām laikus, jo ļoti baidījāmies to nokavēt. Ciematā mums tā arī pateica – autobusi te kursē reti, dažu dienu tikai viens.
Ilgi stāvējām vientuļajā pieturā un ar lielu atvieglojumu ieraudzījām, ka autobuss tuvojas. Mums bija svarīgi laikus nonākt dzelzceļa stacijā. Nobraukušas 70 kilometrus pa grantētu, ne visai labi uzturētu ceļu, ar lielu atvieglojumu izkāpām pilsētā. Ļoti cerējām saņemt elementārākos pakalpojumus, kas tik ļoti vajadzīgi braucējiem. Vispirms tualete, pēc tam ūdens un visbeidzot iespēja uz brīdi atbrīvoties no smagās somas.
Staciju peroni nekur nav mājīgi. Nogurumu un stresu var mazināt tikai pieklājīgi, kaut vai askētiski iekārtotas telpas, bet šis nebija tas gadījums. Pelēkās, nopluskātās telpas neviesa uzticību un nedeva iespēju pat pieklājīgi kaut kur atstutēt ceļasomu. Tās dažas sēdvietas jau bija aizņemtas. Aiz katra ienācēja skaļi aizcirtās durvis, liekot sarauties. Par to, ka tuvumā varētu dabūt ūdeni, nebija nekādu cerību. Vai tā maz ir pilsēta, kurā esam nokļuvušas? Bet tualete bija jāatrod! Ne stacijā, ne līdzās nekas neliecināja par tās esamību. Jābūt taču! Ierosināju ceļabiedrei ievilkt gaisu, gan jau mūsu deguni parādīs. Tiešām! Smaka mūs atveda uz ceļiniekiem tik nepieciešamo vietu. Pēc tam krietna saņemšanās, lai dotos tajā iekšā, bet citas iespējas nebija. Vilciena gaidīšanu šajā pilsētā atceros visspilgtāk, pārējais sen pagaisis no atmiņas.
Ja tev, lasītāj, šis stāsts saistās ar Cēsu staciju, kurā tu biji vakar, pirms gada, pirms desmit gadiem, tad man nav ko iebilst. Tā tas šajā pilsētā ir tagad un bijis gadiem. Bet šoreiz es neaprakstīju Cēsu staciju, bet kādu
staciju Sibīrijā – pilsētā, kurā pabiju pirms pieciem gadiem.
Brīdī, kad tapa mans šīsdienas raksts, redakcijā atskanēja zvans, un tas mainīja manu ieceri. Savu secinājumu vietā citēju šī rīta sarunu: “Jums zvana Viktorija, “Druvas” abonētāja Rīgā. Cēsīs vairs nedzīvoju, tur nav vairs palicis neviens mans radinieks, tāpēc autobusu atpakaļ uz Rīgu nākas gaidīt Cēsu stacijā. Šoreiz biju spiesta gaidīt divas stundas. Ārā bija tik auksts! Cilvēki stacijas ēkā nāca sarāvušies. Telpas nekurinātas – tāpēc stāvēja un sala kā veci, tā jauni cilvēki ar maziem bērniem. Zvanu tāpēc, lai jūs uzrakstītu avīzē, ko tagad teikšu. Tik ilgus gadus pilsētas mērs bija Šķenders, un neko Cēsīs šīs lietas labā neizdarīja! Stacijā nav siltuma, nav tualetes – kaut kāda uzpļeckāta aiz stacijas laukuma. Tieši viņš pirms gadiem aicināja balsot par Tautas partiju, Cēsīm solīja nezin ko. Tagad pilsētas mērs ir Rozenbergs, bet vai Cēsīs kādreiz būs tāda stacija kā Siguldā?” Mairita Kaņepe
Komentāri