Nekas daudz nav mainījies senajā stāstā par to, ko vajag piedāvāt spaidīgos apstākļos nonākušajam – zivi vai makšķeri, ar kuru zivi ķert. Protams, biežāk visi piekrīt, ka vajadzīga makšķere, jo tad varēs tās zivis ķert katru dienu. Tiesa gan, mēdz arī atgādināt, ka vispirms jāatrod vieta, kur zivis ķeras, jāiemācās tās noķert, tikai tad makšķerei būs jēga. Jo var gadīties, ka makšķere uzdāvināta, zivju nav un vēders tukšs.
Šis salīdzinājums nāk prātā, klausoties diskusijās gan Eiropas līmenī, gan pašu mājās par to, kādas sankcijas piemērot vai nepiemērot Krievijai. Nupat Eiropas Parlamenta (EP) prezidents Martins Šulcs paudis, ka pašlaik viņš iebilst pret jaunu sankciju noteikšanu. “Ir kopīgas intereses. Kādas ir Krievijas intereses? Enerģijas eksports. Kādas ir ES intereses? Enerģija par saprātīgu cenu,” skaidro Šulcs. Līdzīgi ir ar diskusijām Latvijā – ir skaidrs, ka nopietnu sankciju gadījumā cietēji būs arī Latvijas uzņēmēji. “Latvijas dzelzceļš” var zaudēt līdz 70 procentiem kravu pārvadājumu, vairāki šprotu ražotāji jau bažījas, ka nāksies slēgt ražotnes, un tamlīdzīgi. Tādēļ diskusija vienmēr nonāk pie jautājuma, kas svarīgāk: vērtības un principi vai taustāma nauda un par to iegūstamie labumi? Dzīvojot bez principiem, var nākties zaudēt arī minētās materiālās vērtības, tomēr ar vērtībām un principiem rēķinus apmaksāt arī neizdodas. Ar vārdu sakot, šīs diskusijas var kļūt bezgalīgas, liela labuma, manuprāt, no tām nav. Aprēķini, emocijas, atsauksmes uz vēsturi un visdažādākie argumenti par vai pret sankcijām ir kā gadatirgus raibā drūzma, kurā nereti grūti uzreiz kaut ko noderīgu atrast. Tā vietā, lai uzklausītu žēlabas, daudz noderīgāk būtu pajautāt Latvijas zivjrūpniekiem, vai viņi maz mēģinājuši ieinteresēt patērētājus Eiropā un vai peļņā aizbraukušie Baltijas valstu iedzīvotāji nav perspektīva šī tirgus daļa?
Tomēr – var uzskatīt, ka jautājumi par cita tirgus meklējumiem ir katra paša uzņēmēja ziņā. Tas, ko gribētu dzirdēt no
valsts amatpersonām, ir to lielo darbu saraksts, kas darāmi valstij, lai “austrumu makšķeres” varētu pamazām mainīt. Piemēram, būtu ļoti derīgi uzzināt, vai Latvija “Rail Baltica” projektu ir ierindojusi prioritāro darbu sarakstā. Kā zināms, šis projekts paredz Eiropas standarta platuma dzelzceļa līnijas izbūvi Baltijas valstīs, kas savienotu Tallinu, Rīgu, Kauņu ar Varšavu un arī Berlīni. Eiropas Komisija varētu līdzfinansēt 85 procentus no šī projekta kopējām izmaksām. Teorētiski 2015. gadā tiks iesniegts finansējuma pieprasījums Eiropas Komisijai, lai 2016. gadā varētu sākties darbi, bet domstarpības Baltijas valstu starpā projektu var “nogremdēt”. Aprīļa sākumā Eiropas Komisijas ģenerālsekretāres vietnieks Henriks Hololejs brīdināja – ja Baltijas valstis drīzumā neizrādīs apņemšanos īstenot “Rail Baltica”, pastāv risks ne tikai zaudēt 85% no līdzfinansējuma, bet pašu projektu. Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis par šo projektu klusē, lai gan Eiropas standartiem atbilstoša dzelzceļa līnija būtu reāls solis Rietumu tirgus virzienā. Protams, tas nevar būt vienkārši, tranzīta pārvadājumu tirgū Rietumos konkurentus negaida atplestām rokām, tomēr Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kas tiek darīts šajā virzienā, vai ir kaut kas vairāk par runāšanu, ka būtu labi meklēt jaunus partnerus. Pavisam konkrētu nostāju mēs varētu prasīt no Ministru prezidentes – kāds ir plāns šī projekta virzīšanā, cik nopietni un bieži šis jautājums tiek pārrunāts ar Lietuvas un Igaunijas premjeriem. Līdzīgi ir ar sašķidrinātās gāzes termināla būvi kādā no Baltijas valstīm. Skaidrs, ka vienprātības nav, jo katra valsts līdz šim “deķīti” ir vilkusi savā virzienā, tomēr Latvijas nostāja un vieta šajā projektā ir ļoti svarīga. Tā vietā, lai ik pa brīdim jau nedēļām ilgi klausītos, ka ar mums viss kārtībā, ka zaudējumi Krievijas dēļ nebūs ļoti lieli, ka ir arī sliktākā scenārija variants un ka esam drošībā, gribētu dzirdēt saprotamu izklāstu tam, kas tiek darīts, lai abi minētie projekti virzītos uz priekšu pēc iespējas ātrāk. Vai problēmas ar šiem projektiem ir tikai abu kaimiņvalstu radītas? Vai Latvija šo problēmu risinājumu nekādi nevar ietekmēt? Vai šajos jautājumos Satiksmes ministrijai atskaite tiek prasīta katru nedēļu?
Lielākas vai mazākas sankcijas varbūt varētu mainīt Krievijas agresijas pakāpi, bet nemainīs tās politiku. Tāpēc jebkurā gadījumā Latvijai ir darbi, kas noteikti jāizdara un par kuru pildīšanu valdībai būtu jāatskaitās regulāri. Sallija Benfelde
Komentāri