Saeimā pašlaik tiek virzīti likumprojekti, kas paredz augstāku minimālo biedru skaitu partijām, kuras piedalās Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Likumprojekti veidoti ar mērķi stiprināt partijas, taču grūti iedomāties, kā šādu prasību pastiprināšana palīdzētu risināt Latvijas partiju sistēmas hroniskās kaites.
Pašlaik politisko partiju dibināšanai ir nepieciešami 200 biedri. Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma grozījumi partiju veidošanu un to startu vēlēšanās padara ievērojami sarežģītāku. Saskaņā ar grozījumu projektu minimālais biedru skaits ir palielināms līdz 500, turklāt partijām, kas startē vēlēšanās, ir jābūt nodibinātām vismaz gadu pirms vēlēšanām.
Likumprojekti ir daļa no prezidenta Andra Bērziņa rosinātajiem partiju sistēmas stiprināšanas pasākumiem. Partijas Latvijā ir vājas un atrautas no pārējās sabiedrības – par to nekādu šaubu nav. Partiju pastāvēšanai nepieciešamo resursu avoti ir ierobežoti – mazas partijas ar biedra naudām necik daudz līdzekļu nevar ievākt. Taču nauda ir vajadzīga gan personāla algošanai, gan vēlēšanu kampaņām un citiem tēriņiem. Šāda trūcība ir viens no iemesliem, kāpēc to tipisks pašfinansēšanas modelis ir bīdīt savus cilvēkus dažādos amatos, lai caur tiem arī pašas piekļūtu pie dažādiem labumiem. Un, ja šāda rīcība ir neatņemama partiju darbības sastāvdaļa, nav jābrīnās arī, kas dažā labā partijā ir pamanījies iegūt visnotaļ augstus amatus un lielu ietekmi. Nevar nepiekrist prezidenta A. Bērziņa sacītajam, ka partijas Latvijā nereti tiek uztvertas kā interešu grupas, nevis pilsoņu pārstāvniecības organizācijas.
Taču – ko šādā situācijā darīt? Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas deputāti domā, ka viens no darbības virzieniem ir faktiski partiju konkurences samazināšana. Diezin vai tas ko risina.
Jau pašlaik Latvijā kandidēšana vēlēšanās tiek regulēta visai stingri. Vēlēšanās startēt var tikai partijas, nevis arī vēlētāju apvienības. Arī pašreiz prasītie 200 biedri, lai arī relatīvi neliels skaitlis, jaunveidotām partijām ne vienmēr ir viegli izpildāma prasība. Tiesa – par ko tas liecina – jau ir cits stāsts. Protams, varētu jau cerēt, ka biedru skaita palielināšana mudinās partijas augt un piesaistīt vairāk cilvēku un tādējādi labāk pildīt tās funkcijas, kādas partijām demokrātiskās valstīs ir. Tāpat var norādīt, ka organizācijai, kas pretendē uz valsts pārvaldīšanu, būtu jāspēj piesaistīt vismaz šos pašus 500 cilvēku. Taču partijas vai to apvienības, kurās nav tik daudz biedru, jau arī tagad nav nopietnas pretendentes uz varu.
Turklāt – tas, ka vēlēšanās startē daudz partiju, pat ja tās ir sīkas, – nav liela problēma. Piecu procentu barjera, kas jāpārvar, lai iekļūtu Saeimā, jau tagad nodrošina, ka pie deputāta vietām tiek tikai populārākās. Tāpat diezin vai var teikt, ka jaunu partiju veidošanās samērā neilgu laiku pirms vēlēšanām būtu minama starp nozīmīgākajām Latvijas politiskās sistēmas kaitēm. Valda Zatlera Reformu partija ar šādiem noteikumiem 11. Saeimas vēlēšanās nebūtu varējusi startēt. Tas pats attiecas arī uz “Jauno laiku”, kas savulaik tika dibināts desmit mēnešus pirms 8. Saeimas vēlēšanām, un vēl virkni citu. Nu, un? Nav jau slikti, ka tiek ierobežota jaunu glābējpartiju veidošanās īsi pirms vēlēšanām, taču arī šis labojums drīzāk ir virspusējs, nevis nodrošinās uzlabojumus jomās, kurās tie nudien ir nepieciešami.
Turpretim īstās problēmas, kas negatīvi ietekmē valsts pārvaldes kvalitāti, vismaz pašlaik likumdevēji ir atstājuši novārtā. Viena no tādām ir spējīgu kadru trūkums partijās. To labi var redzēt brīžos, kad izrādās, ka dažai labai varas partijai trūkst labu kandidātu, ko virzīt dažādos augstos amatos. Tāpat to var redzēt arī Saeimas sastāvā. Deputāti izstrādā likumus, tādējādi no deputātu profesionālās kvalifikācijas dažādās jomās ir atkarīga arī likumu kvalitāte – taču vai ļaudis, kuri caur partijām nokļūst Saeimā, vienmēr ir labi dažādāko jomu pārstāvji? Diez vai – bieži vien viņiem krietni saistošāks ir darbs citās sfērās. Partiju mudināšana palielināt savu biedru skaitu diez vai ir efektīvākais biedru kvalitātes palielināšanas veids.
Vēl viena no idejām, kas izskanējusi, ir valsts budžeta palielinājums partiju finansēšanai. Šis ir nepopulārs priekšlikums – partijas nebauda sabiedrības uzticēšanos, lielai daļai sabiedrības nav pieņemams, ka partijas vēl kā īpaši ir jāatbalsta ar nodokļu maksātāju naudu. Ideja gan ir tāda – jāatbalsta tieši tāpēc, lai mazinātu partiju nepieciešamību pašām piesūkties dažādiem valsts resursiem. Tomēr nevajag arī sagaidīt, ka finansējuma palielinājums vienā jomā automātiski samazinās partiju vēlmi iegūt resursus vēl citās jomās. Tāpēc jautājuma izskatīšanai par valsts finansējumu būtu jāiet rokrokā arī ar pasākumu kopumu partiju darbības regulēšanai un virzīšanai labākās sliedēs.
Deputātu tālākvirzītie grozījumi vēlēšanu likumos nav būtiski. Tie nav veids, kā stiprināt partijas, veicināt kvalificētu biedru piesaisti un caur tiem uzlabot valsts pārvaldi. Taču vismaz pašlaik nozīmīgākus labojumus partijas pašas piedāvāt nespēj. Jānis Buholcs
Komentāri