Ministru prezidente Laimdota Straujuma ieilgušās nebūšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) vēlas risināt, mēģinot tikt vaļā no biroja vadītāja Jaroslava Streļčenoka, tomēr lielākas izredzes panākt ilgtermiņa uzlabojumus ir, ja šī iestāde tiks reformēta.
Premjerministre Laimdota Straujuma par KNAB vadītāja darbu ir izteikusi neapmierinātību, taču ar to vien nepietiek, lai J. Streļčenoku no amata varētu atcelt. Lai to izdarītu, ir nepieciešama Saeimas vairākuma piekrišana, taču pārliecinošs atbalsts tādai idejai no citu partiju pārstāvju puses patlaban neizskan. Tad nu ir jāliek lietā dažādi palīglīdzekļi – tai skaitā tiek veidotas vērtēšanas komisijas un piesaistīti eksperti. J. Streļčenoka darbība jau iepriekš ir dažnedažādi vētīta, taču līdz šim viņš vērtējumu kaut kā ir izturējis. Piemēram, 2013. gadā komisija Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Maizīša vadībā J. Streļčenoka darbu novērtēja ar trīs ballēm no piecām, kas nozīmē: par labu vadītāju J. Streļčenoku saukt nevar, taču nav arī izdarīts nekas tāds, lai būtu nepārprotams iemesls viņu atlaist. Taču nesaskaņas iestādē kopš tā laika nav rimušas, tāpēc arī KNAB priekšnieka vērtēšana un ekspertu uzklausīšana turpinās.
Savukārt pagājušajā nedēļā Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisijas vadītājs Aleksejs Loskutovs, kurš pats ir bijušais KNAB priekšnieks, pavēstīja, ka komisija KNAB darbību 2014. gadā vērtē pat atzinīgi, jo visās darbības jomās esot uzlabojumi – birojs uzliek sodus par pārkāpumiem, veiksmīgi iegūst informāciju no valsts iedzīvotājiem, sniedz atzinumus par valsts un pašvaldības iestāžu gatavotajiem tiesību aktu projektiem. Jāteic gan, ka uz biroja nebūšanu fona šī cildinošā informācija izskatījās jau mazliet komiski. Galu galā, ne jau šāda vispārējā statistika par uzlikto sodu un sniegto konsultāciju skaitu ir galvenais KNAB efektivitātes kritērijs. Vairums šo lietu tomēr ir saistītas ar relatīvi neliela apmēra pārkāpumiem, taču diez vai daudzi var apgalvot, ka lielā korupcija Latvijā jau ir pavisam atstāta pagātnē. Taču tāda iekšējā rīvēšanās, kāda vērojama iestādē, diez vai uzlabo biroja rīcības spēju lielāku un sarežģītāku lietu šķetināšanā.
Par KNAB vadības savdabīgo pieeju liecināja arī vēršanās Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) ar sūdzību par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbu. Proti, KNAB uzskata, ka šie mediji tiražē tendenciozu un aplamu informāciju par norisēm birojā, uzturot “mītu” par iekšējo konfliktu. Lai to pamatotu, KNAB ir sagatavojis dokumentu, kurā izpētīti Latvijas sabiedrisko mediju pēdējos gados veidoti vairāk nekā 180 materiāli, par kuru saturu iestādei ir iebildes. Citiem vārdiem – tā vietā, lai izdomātu, kā efektīvāk izplatīt informāciju par savu darbu un sasniegumiem un veidotu labas attiecības ar medijiem, birojs cer, ka labvēlību pret sevi var izpelnīties šādā, administratīvā, ceļā.
Par notiekošo KNAB iekšienē un tā vadītāju medijos Latvijā ir vērojamas atšķirīgas nostājas – gan tādas, kurās J. Streļčenoks tiek atbalstīts, gan tādas, kurās viņš tiek kritizēts. Protams, arī šinī tēmā mēdz parādīties pašu mediju politiskās simpātijas, kas, grozies kā gribi, ir neizbēgams mediju darba blakusefekts. Taču, ja KNAB priekšniekam šķiet, ka pārāk daudzi ietekmīgākie mediji ir netaisni nostājušies pret viņu, tad tā pirmām kārtām ir viņa paša vaina – viņš zaudē šajā politiskās cīņas frontē un nav mācējis novērst sevis apspēlēšanu. Mediju saturs šajā gadījumā ir tikai aisberga redzamā daļa – tas ilustrē valdošo politisko fonu.
Taču rezultāts ir tāds, ka nebūšanas KNAB darbā ieilgst. Tādu pārkāpumu, uz kuru pamata rosināt J. Streļčenoka atbrīvošanu no amata un kuru nozīmīgumam piekristu arī vairums Saeimas deputātu, līdz šim īsti nav bijis. Tanī pašā laikā biroja vadītājam papildus tiešajiem pienākumiem jātērē biroja resursi, lai tiesātos ar priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi un citiem darbiniekiem un karotu ar sev netīkamajiem medijiem. Gan jau šāds KNAB kādam nāk par labu, bet valstij kopumā – diez vai.
Pat ja ar dažādām komisijām un atzinumiem premjerministrei tomēr beigās izdotos panākt, ka J. Streļčenoks no amata tiek atcelts, nav pamata uzskatīt, ka tas atrisinātu problēmu. Kopš izveides šinī iestādē priekšnieki ir mainījušies pietiekami bieži, lai ar visai lielu pārliecību varētu minēt, ka ne jau priekšniekā ir lielākā problēma. Iestādes neatkarīgais statuss to nepasargā no iekļūšanas dažādo politisko strāvojumu interešu lokos, politisko spēku vienprātības trūkums par to, ko darīt pašreizējā situācijā, tikai apliecina, cik šīs intereses ir atšķirīgas.
Šinī situācijā L. Straujumas iecere apkopot idejas par KNAB reformēšanu izklausās pat cerīga. Protams, kamēr nav izskanējuši konkrēti priekšlikumi, iespējamos iznākumus ir grūti vērtēt. Taču viens jau tagad ir skaidrs – gluži kā 2002. gadā tika panākta politiska vienošanās, ka tāds KNAB ir izveidojams, arī tagad ir nepieciešama līdzīga vienošanās par to, kādam tam būtu jābūt turpmāk. Jānis Buholcs
Komentāri